Božena Chodunska

Braucu ar Vēlo, Priekšpēdējo Vilcienu (VPPV) uz vasarasmāju. Man ir mugursoma ar personīgajām mantām un vēl maiss ar jūrascūku barību, īrisa stādu un lavandu. Vispār tādā braucienā ar VPV ir kaut kas valdzinošs, vēl interesantāk ir tikai ar VPV, kas attiecīgi ir pēdējais. Jūties it kā viens un bezpersonisks un reizē tāda kopīguma sajūta ar visu naktsputnu vagonu kā Dziesmu svētkos. Vienreiz pilnīgi svešs čalis, kādus 100 gadus jaunāks par mani, uzcienāja mani ar alu. Pagājšvasar, ja nemaldos.
Man vispār patīk braukt vilcienā.
Vēl man ir jauna pase, kuras bilde ir briesmīgākā, kāda man jebkad bijusi. Es tur izskatos pēc zombja, kuram acīs iespīdināts lukturītis. Taisni tāda bilde, ko izvilkt un aplūkot, kad jūties neatvairāms. Nolaiž atpakaļ uz zemes. Es varētu ar tādu piežurnalēties Tinderī un saņemt zombju laikus un mačus.