Miers ceļā
Posted on 2024.09.09 at 13:06Mūzika: indigo - klīstošais holandietis
Viens no labākajiem veidiem, kā iesākt brīvdienas, agri pamosties, doties uz staciju un iekāpt agrajā rīta vilcienā, lai vērotu saullēktu (godīgi sakot, es lielākoties gulēju, jo biju vēlu aizgājusi gulēt).
Neatceros, kādā sakarā pirms desmit gadiem angļu valodā bija tāds radošais rakstīšanas uzdevums: jāuzraksta īss stāstiņš par sevi, izmantojot divus patiesus faktus par sevi un vienu nepatiesu. Vairs nav ne jausmas, ko iepinu kā nepatieso. Aptuveni atceros tikai teikumu, ka man bērnība pagāja starp divām pilsētām un lielu daļu bērnības pavadīju vilcienos.
Varbūt tāpēc man tā patīk vilcieni, tie rada tādu iluzoru drošības sajūtu. It kā jau pati iekāpšana vien radītu pārmaiņas un izdzēstu visas problēmas un nepatikšanas pasaulē. Un viss tiešām rādās pavisam jauns, it kā būtu ieplaisājusas daudzas robežas prātā un spētu redzēt vairāk. Ceļš nekad nav garlaicīgs. Veselas divas stundas laika mierīgām pārdomām par visu, to, kas sanāca, kļūdām, ko varēju labāk, to, kas aizkustināja un patika. Piefiksēju to, ka man patīk vērot cilvēkus, droši vien vienmēr paticis, bet tagad kaut kā vēl visam tam pievienoju performatīvo elementu. Droši vien tā robeža, kas skatās un uz ko skatās, nekad neizzudīs, bet labi sapratu domu, ka atnākšana vien uz pasākumu var būt aktīva iesaustīšanās. Varbūt tāpēc man tik ļoti patikai izrāde Maiks, jo cilvēku neprognozējamā parvietošanās reizēm škita kā iepriekš iestudēta, lai gan zinu, ka tā nebija. Sen nebiju jutusies tik mierīgi Rīgas centrā, kur apkārt intensīva satiksmes un cilvēku plūsma. Vēl arī interesanti pēc katras izrādes pastāvēt malā un ieklausīties sarunās. Un arī pārsteidzoši, ka gandrīz vienmēr katrs ir uztvēris pavisam atšķirīgu niansi.
Iepriekšējā nedēļa bija dīvaina ar to, ka pirmdiena nebija brīvdiena, kā ierasts, un darba laiks pabīdīts uz priekšu par pusotru stundu. Varbūt ne gluži kā citā laika joslā jutos, bet sāku saprast tos cilvēkus, kam darba nedēļa šķiet gara, gara, bezgalīgi gara, pat ja ņem vērā to, ka vakaros it kā ir vairāk brīva laika kā parasti.
Ceru, ka varēšu atjaunot māju sajūtu, kāda te vēl bija pavasarī, jūnijā, jūlijā, kad likās - beidzot esmu te iedzīvojusies un jūtos mierīgi un droši, pat ja vislielākā komforta zona ir būšana sevī. Ar laiku viss atgriezīsies ierastajā ritmā, dzīvošos pārsvarā savā drošajā Rīgas mietpilsoniskajā zonā starp daudz zaļumiem, parkiem un grāmatām līdz nākošajām pārmaiņām.
Varbūt jebkuram cilvēkam uz šīs planētas ir pazīstams kāds cilvēks, kam karā aizgājuši bojā ģimene un tuvākie cilvēki?
Vēl ir pazudusi mana superspēja ilgi gulēt kā kaķim un aizmirst visas pasaules problēmas. Pārsteidza, ka no burciņas ar uzrakstu Cilvēks nedzīvo no maizes vien man izvilkās pants no 55. psalma: "”Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers.”
Neatceros, kādā sakarā pirms desmit gadiem angļu valodā bija tāds radošais rakstīšanas uzdevums: jāuzraksta īss stāstiņš par sevi, izmantojot divus patiesus faktus par sevi un vienu nepatiesu. Vairs nav ne jausmas, ko iepinu kā nepatieso. Aptuveni atceros tikai teikumu, ka man bērnība pagāja starp divām pilsētām un lielu daļu bērnības pavadīju vilcienos.
Varbūt tāpēc man tā patīk vilcieni, tie rada tādu iluzoru drošības sajūtu. It kā jau pati iekāpšana vien radītu pārmaiņas un izdzēstu visas problēmas un nepatikšanas pasaulē. Un viss tiešām rādās pavisam jauns, it kā būtu ieplaisājusas daudzas robežas prātā un spētu redzēt vairāk. Ceļš nekad nav garlaicīgs. Veselas divas stundas laika mierīgām pārdomām par visu, to, kas sanāca, kļūdām, ko varēju labāk, to, kas aizkustināja un patika. Piefiksēju to, ka man patīk vērot cilvēkus, droši vien vienmēr paticis, bet tagad kaut kā vēl visam tam pievienoju performatīvo elementu. Droši vien tā robeža, kas skatās un uz ko skatās, nekad neizzudīs, bet labi sapratu domu, ka atnākšana vien uz pasākumu var būt aktīva iesaustīšanās. Varbūt tāpēc man tik ļoti patikai izrāde Maiks, jo cilvēku neprognozējamā parvietošanās reizēm škita kā iepriekš iestudēta, lai gan zinu, ka tā nebija. Sen nebiju jutusies tik mierīgi Rīgas centrā, kur apkārt intensīva satiksmes un cilvēku plūsma. Vēl arī interesanti pēc katras izrādes pastāvēt malā un ieklausīties sarunās. Un arī pārsteidzoši, ka gandrīz vienmēr katrs ir uztvēris pavisam atšķirīgu niansi.
Iepriekšējā nedēļa bija dīvaina ar to, ka pirmdiena nebija brīvdiena, kā ierasts, un darba laiks pabīdīts uz priekšu par pusotru stundu. Varbūt ne gluži kā citā laika joslā jutos, bet sāku saprast tos cilvēkus, kam darba nedēļa šķiet gara, gara, bezgalīgi gara, pat ja ņem vērā to, ka vakaros it kā ir vairāk brīva laika kā parasti.
Ceru, ka varēšu atjaunot māju sajūtu, kāda te vēl bija pavasarī, jūnijā, jūlijā, kad likās - beidzot esmu te iedzīvojusies un jūtos mierīgi un droši, pat ja vislielākā komforta zona ir būšana sevī. Ar laiku viss atgriezīsies ierastajā ritmā, dzīvošos pārsvarā savā drošajā Rīgas mietpilsoniskajā zonā starp daudz zaļumiem, parkiem un grāmatām līdz nākošajām pārmaiņām.
Varbūt jebkuram cilvēkam uz šīs planētas ir pazīstams kāds cilvēks, kam karā aizgājuši bojā ģimene un tuvākie cilvēki?
Vēl ir pazudusi mana superspēja ilgi gulēt kā kaķim un aizmirst visas pasaules problēmas. Pārsteidza, ka no burciņas ar uzrakstu Cilvēks nedzīvo no maizes vien man izvilkās pants no 55. psalma: "”Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers.”