Es, protams, zināju, ka ieilgusī baltā strīpiņa kaut kad beigsies, bet ne jau tik rupjā veidā, un kaut gan es neesmu ļaunatminīga, nē, šoreiz no visas savas klibās sirds novēlu tam sūdainajam sprāgoņa pimpim, kas man šorīt autobusā nospēra maku, izlauzt abas kroplās kājas no savas sapuvušās dirsas [nē, es šoreiz nelūgšu atvainot manu slikto franču valodu] - nav pat īsti spēka raudāt, iedomājoties visu, kas tur bija iekšā; tik maznozīmīgas huiņas kā mācībiestādes apliecību vai bankas karti vēl varētu pieciest, taču ne es varēšu izņemt planšetes no drukātavas [skate nāk brēkdama], ne visu atlikušo mēnesi ēst [Priecīgus Ziemassvētkus!], ne arī, kas ir pats traģiskākais, parīt braukt uz Stradiņiem [dirsā mani un manu progresējošo glaukomu].
Komentāri slēgti, aizrijieties ar saviem pimpjiem.