Hypocritic critic

"Šeit ievēro vēlreiz mūsu Filoloģijas biroja lielisko veikumu: Ienaidnieka pozitīvā vārda Mīlestība nomaiņu ar negatīvo jēdzienu Nesavtība. Pateicoties tam, tu vari mācīt cilvēkam jau no paša sākuma atteikties no labumiem nevis, lai citi būtu laimīgi, bet lai, no tiem atsakoties, viņš justos "nesavtīgs".

Ja reiz Nesavtība tiek pasludināta par kādu oficiālu, likumīgu vai formālu pienākumu  un šī likuma pildīšanai nepieciešamās emocionālās rezerves jau ir izsīkušas, bet garīgās vēl nav izaugušas - tad seko visiepriecinošākie notikumi. Pārrunājot kādu kopīgu pasākumu, lai abi pieņem principu, ka A iestāsies par iedomātām B vēlmēm un noliegs savas un B darīs tāpat. Tad vairs nevarēs uzzināt, kādas ir katra patiesās vēlmes. Un, ja mums veicas, tad beigās abi darīs to, ko neviens no viņiem nav vēlējies darīt, un tai pašā laikā kvēlos paštaisnumā, un slepus gaidīs, ka viņu Nesavtība tiks īpaši apbalvota, un ļaunosies uz otru, ka tas šo uzupurēšanos tik viegli pieņēmis. Vēlāk tu vari izmēģināt spēlīti, ko varētu saukt par Augstsirdīgo konflikta ilūziju. To gan vislabāk spēlēt, ja ir iesaistīti vairāk nekā divi cilvēki, piemēram, ģimenē ar pieaugušiem bērniem. Kāds ierosina gluži parastu lietu, kaut vai tējas dzeršanu dārzā. Viens no ģimenes locekļiem gādā, lai pārējiem  taptu skaidrs (lai arī tas netiek tik daudzos vārdos izteikts), ka viņš gan labprātāk nepiedalītos, bet, protams, ir gatavs to darīt aiz Nesavtības. Tūlīt - arī aiz šķietamas Nesavtības, pārējie atsauc savu piedāvājumu, jo viņi negrib tikt izmantoti kā kaut kādas figūriņas, ar kurām pirmais runātājs vingrinās savā sīkajā pašaizliedzībā. Taču viņš arī nepieļauj, ka tiek noliegta viņa izkropļotā Nesavtība. Viņš pastāv uz to, ka darīs "to, ko grib citi". Tie savukārt pastāv uz to, ka darīs, kā viņam patīk. Uzvirmo kaislības. Drīz vien kāds jau saka: "Labi, tad es vispār nedzeršu tēju!" - un sākas rūgts ķīviņš ar rūgtiem pārmetumiem no abām pusēm. Vai redzi, kā to dara? Ja katrs atklāti cīnītos par savu patieso vēlmi, tad visi paliktu saprāta un pieklājības robežās, bet tieši tāpēc, ka strīds ir netiešs un abas puses izcīna otras puses cīņu, viss rūgtums, kas patiesībā plūst no aizturētas paštaisnības, stūrgalvības un pēdējo desmit gadu laikā uzkrātajiem pārmetumiem, visā viņu rīcībā tiek paslēpts zem Nesavtības. Abas puses patiesībā ļoti labi uztver sava pretinieka lēto un nepatieso Nesavtības pozīciju, kurā tas cenšas viņus ievilkt, bet katrs pamanās justies kā nevainīgs cietējs, kam nav vairāk negodīguma kā vien tik, cik "jebkuram cilvēkam dabiski piemīt".

Klaivs Steipls Lūiss "Skrūvšņores vēstules"