16 January 2003 @ 01:38 pm
 
mana būtība ir ielikt savu dvēseli Tavās rokās un ar mūsu kopīgajām acīm vērot, kā tā izplēn, izdalot siltumu un gaismu. Tu zini, Tu ļoti labi zini, ka vienīgais cilvēks, kurš man eksistē vairāk nekā tikai draugs esi Tu. palaižu garām izdevības, ļaujos būt ne tāda, sapinos domās un sāpinu cilvēkus, pļaukāju sevi un leju asaras, nevēlos dzīvot un vēlos nogalināt tikai tādēļ, ka viss ir pakārtots nevis manam pulkstenim, bet Tavam. bet, ak, cik žēl! - es neprotu saskatīt bultiņas Tavā saules un mēness laikrādī, es kļūdos un Tev sāp, piedod, ceļi ir vaļā...