vakar, nākot mājās, man uz meža ceļa nez no kurienes piesitās draugos svešs šunelis. es viņam pabužināju ausis, paglaudīju galvu, un šis no manis pēc tam vairs tā arī neatstājās, attecēja līdz pat pašām namdurvīm. smuks tāds, vidēji liels, plušķains, izskatās pēc lapsas un suņa krustojuma, tikai balts, ar melniem plankumiem uz sāniem, bet brūniem - uz acīm. vēl tagad skraidelē pa pagalmu, un ik pa brīdim kā zaķis tik paceļas pakaļkājās un ielūr pa ārdurvju stiklu mūsu virtuvē. baigais draugs, he he, man jau patīk! abi ar vitarmīnu tagad nezinam ko ar šo lieldieni piektdieni iesākt. iekšā laist negribas, piespalvos un pieblusos visu māju, bet ja paturēsim, būs vēl arī jābaro. tā jau pašiem brīžiem nav ko grauzt. tomēr mīļš tas sunītis bezgala. gan jau ka atklīdis no kādas kaimiņu sētas, citu variantu šajā lauku nostūrī grūti iedomāties, nenokrita taču no kosmosa. neesam arī vēl izpētījuši, kas viņš īsti ir - belka vai beloks. būs jāatlīp beidzot no kompja un jāiziet ārā ar viņu paspēlēties.