Viela stāstam rodas no dzīves. Doh.

« previous entry | next entry »
Maijs. 27., 2011 | 03:57 pm

Varbūt ne šobrīd, uz sitiena, mans noskaņojums ir pabojāts, jo esmu savā personīgajā telpā, bet lielākoties. Baltā halātā tērpusies, uz mata kā visas tās ēteriskās būtnes, kurām esmu vēlējusies reiz līdzināties. Mierā. Klusumā. Ar savām domām. Un neatbildētiem telefona zvaniem.

Es zinu kādēļ mans noskaņojums mēdz būt tāds kāds tas ir.. Diemžēl zinu. Bez tā visu aptverošā smaida, kas pasauli glābs.
Jā, vakar kāds no tiem cilvēkiem atkal teica, ko skaistu. ''Lai Tavā vaigā vienmēr būtu smaids, jo tas Tevi izglābs'' Es tikai nepajautāju no kā. No dzīves? No sevis?
Biju nolēmusi neuzdot vairs nevienu jautājumu.
Un ko es daru?
Cenšos izprast dzīvi un visus tos smieklīgos jēdzienus, kam agrāk nebija nozīmes. Kurā brīdī es sāku pievērst tiem uzmanību?

Diemžēl ne ar visiem cilvēkiem drīkst izrīkoties kā ar marionetēm. Reizēm arī mani kāds tā pamatīgi parausta aiz striķīšiem. Izrauj kādu ķermeņa daļu un, ja vēlētos, tad atstātu noasiņošanai. Teātris. Skatuve. Man acis žilbst no tiem spilgtajiem starmešiem.

Saķert tā pamatīgi aiz rokas, ieķerties ar nagiem miesā un kliegt - jā, es to vēlos. Jā, es vēlos dzīvi.
Un šie nav mani kārtēji aktrises triki.

Nevaru saprast kurš kuru pamudināja uz likuma pārkāpumu - Dž Dž mani vai es Dž Dž.

Šodien izlasīju, ka elektroniskā cigarete esot kaitīga.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Comments {0}