Vakar, kad braucu uz Gaiļezeru [tā nav slimnīca, tas ir kaut kāds ārprāts, tajos miljards gaiteņos taču var miesīgu māti pazaudēt], omulīgi ieriktējusies trolejbusā pie loga ar sāpošu kāju un lieliskiem ritmiem ausīs, neviļus atminējos pēdējo reizi, kad braucu uz Mežciemu, un to īso laikposmu, kurā šī pēdējā reize patrāpījās - sasodīts, es taču tolaik biju tik neiedomājami laimīga, es pilnīgi šķīlu dzirkstelītes. Bet ne jau par to ir stāsts. Varbūt tā ir kaut kāda sevišķi dumja iezīme [man viņas visas tādas ir], taču man vienmēr ir tā mazliet neomulīgi pēc tāda vai citādāka pārtraukuma darīt kaut kādas lietas, kas pēdējoreiz ir darītas priecīgu notikumu laikā - nu, piemēram, kaut kad nejauši iedzert lēto indiešu šķīstošo kafiju [to, kas tajās zemajās, platajās bleķa bundžās] un atcerēties, ka pēdējoreiz esi tādu pašu kafiju dzēris tad un tad, tur un tur, ļoti laimīgā dienā; vai, teiksim, ar biedrīšiem noturēt ūdenspīpes vakaru un pie pirmā dūma sagaršošanas atcerēties, ka pēdējoreiz ūdenspīpi lietoji tādā un tādā datumā, īpaši zīmīgā dienā; vai izvilkt no kumodes kreklu un atcerēties, kad un pie kādiem notikumiem pēdējoreiz to valkāji, un tamlīdzīgi. Ai [Adobe Illustrator].
Skaņa: Pearl Jam - Black + Dinamo spēle fonā
1 teica | saki