| Traks var palikt! |
[Aug. 16th, 2004|01:53 pm] |
Nu labi svētdien aizvadījām māsu uz Īriju. Tas nu tā. Šamā ir pie vietas - tobiš pie sava veča.
Vakar māmiņa noriskēja atnākt pie mums ciemos. Neskatoties uz to, ka pirms tam mans vīrs draudēja viņu ij tuvumā mūsu migai nelaist, vakars bija tīri jauks. Kaut kā kašķi aizmirsās.
Bet šodiena pārspēj visas!
Zvana sīkā radiniece un sāk ar parasto jautājienu - kad brauksi ciemos.
Nu nezinu - kaut kad drīz...
Tad nu šī turpina. Kad braukšot, lai braucot tur, kur ome dzīvo, jo vecāki esot izšķīrušies. Tētis (mans brālēns) esot piedzēries un lauzis mammai roku, sitis laukā logus un beigās roku salauzis pats.
Mammu tagad sazvanīt nevarot, ome esot bodē.
Tagad sīkā dzīvo pie omes un gaida mani ciemos.
Nu bļin! Kas notiek!?
Kaut gan, tā jau iet, ja precās bērna dēļ. Vecais stāsts. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172513/1242) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) shelly |
|---|
| Date: | August 17th, 2004 - 01:05 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Nu, nu. Par pēdējo teikumu - kategoriski nepiekrītu. Viss atkarīgs tomēr nevis no tā, kā dēļ precas, bet gan no tā, kas precas. Ja precas kaut kāds bullis ar kazu kaut vai lielās mīlas dēļ, tad tur nekas neiznāks tāpat.
Bet tad ir lielākas cerības, ka iznāks.
Ja ir lielā mīla, tad cilvēki šo jūtu dēļ ir gatavi paciest dažus aizvainojumus un vieglāk viens otram pielāgojas.
Taču, ja precas bērna dēļ, tad raksturīgi ir strīdi ar tādu tekstu vai zemtekstu - tu man visu dzīvi samaitāji, jaunību un nevainību laupīji utt. Tāds kā apvainojums un netaisnīguma sajūta velkas līdzi. | |
