| fakin'trio'trang |
[22. Dec 2006|04:22] |
| [ | muzik |
| | ::: v.a.mocarta flautas kvartets re mažorā ::: | ] |
vakarēju ar sievieti, kura man maldina prātu +
vakarēju ar sievieti, kura kutina man prātu +
visu vakaru kā pļaģiātisku humoru finalizēja sieviete, kura reiz bija mana dzīvesbiedre-psihoterapeite.
viņas plastikāta rozi matos un rožaino pārspīlēti nospīlēto vakarkleitu nespēja noslēpt pat tagadējā lovera izplūdusī švāģersiļķe kreisās kājas iešķiebtajā lakkurpē. tas, kas man tur kaklā draudēja uzsprāgt, krupīša vietā bija pamatīgs smieklu ezītis, žiglā solī tecēju pierīties makmakkartnija bufetē, trāpīts tieši uz slēgšanu, simbolisks dabltrablčīzburgera ielocījums pirms apteksnes pēdējā lupatas slaucījuma. izklausās, ka krekšķētu kremtībā, lai kā padeni pielikt gribētos, bet īstenībā tādu atklātu pohujismu sen nebiju demostrējis. saulkrastu estrādes pievīlums gan vēl joprojām dur mazām, smalkām adatiņām, eināra repšes triumfālais iznāciens [zilā širta apģērbšanas nodaļa] bija toruden kā tāds neganti melns plāksteris spējā pēcvārda vietā.
ko ta es - bārdains, tradicionāli izspūris, tautiski caurumainā t-kreklā, cīši praktiski ārēji klusēju ar viskija glāzi rokā pēc krāsu paletes noberzēšanas, viņa laikam nemaz negribējās portretēties, man kā cilvēkam ar sūdīgu redzi kaut kā galīgi negadījās acu ābolu krustceles, rācenājs kaut ko mēģināja dziedāt par laimi, kamēr maģī piekurbulēja fogertija neredzētās lietavas, korporatīvās ballēs vairs alkoholu par velti nedod, lai cik bagāts tas saimnieks, un arī portretējumi šādos "festivālos" vairs nav par pliku grasi.
krāju kapitālu ņujorkai.
mēģinu krāt kapitālu ņujorkai.
alle jahre wieder hehh
morgen, kinder, wird's was geben, morgen werden wir uns freu'n! welch ein jubel, welch ein leben, wird in unsrem hause sein! einmal werden wir noch wach, heissa, dann ist weinachtstag!
īsāk sakot - fakin'trio'trang
/ ende |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}