|
Oktobris 5., 2012
00:58 nekad nenoklusēt patiesību. meli visu sabojā. un te nav runa par zobu feju un Ziemassvētku vecīti.
vēl jo projām, kaut pagājuši gadi 30 kopš tās dienas, es atceros to sāpi un šoku, kad brālēns man pajautāja, kāpēc es savu omi saucu par mammu, jo viņa taču nav mana mamma. mazam, pavisam mazam sīkaliņam sabruka visa pasaule. nākamais pasaules sabrukums pienāca tad, kad sapratu to, ka mans tēvs nespēj uz mani paskatīties kā uz savu bērnu. un arī tagad nespēj, viņš manī saskata Maiju, savu pirmo, īsto un vienīgo. viņš vienmēr manī ir redzējis manu māti, kas viņu nodeva un pameta. un es nespēju viņus nosodīt, viņus abus, vienu par to, ka viņa gribēja dzīvot un baudīt, otru par to, ka aiz sāpēm nespēja mani mīlēt, kā tēvs mīlēt. cilvēcīgās kaislības un sāpes man ir tik ļoti pazīstamas un saprotamas.
man bija fantastiska bērnība, mana vecvecmāmiņa, kas mācīja pazīt ārstniecības augus. vecvectēvs, kas parādīja dabu un dzīvniekus, un akmeņus. ome, kas parādīja piedošanu un līdzcietību. opis, kas iemācīja visu par dzīvi un elektrību, un fiziku, un ķīmiju, un dzīves jēgu, un visu pārējo. visu, pa lielam, ko zinu, man ir iemācījis opis. brīvību man opis iemācīja. un klusēšanu. un es esmu laimīga par to, ka man bijuši tik fantastiski cilvēki apkārt, no kā iegūt un mācīties. tikai tā vientulība nekur nepazūd, tas tukšums vienā no sirds katiņiem nekad netaps aizpildīts.
skolā, kamēr nebiju sapratusi to, ka esmu es, un man nospaļauties, ko par mani domā citi, vienmēr iztēlojos, ka no no pasakas ieradīsies mana mamma un izglābs mani no visiem pāri darītājiem. neieradās, toties iemācījos nostāties tam visam pāri. kādu brīdi centos iztēloties, ka esmu adoptēta, bet tad ieraudzīju gēnus, un tos labākos gēnus, tos, pie kā turpinu pieturētis.
sākumā eksistēt, tad izdzīvot, tad pierādīt sevi un izdzīvot. tad vienkārši dzīvot. tad, kaut kādā brīdī izbaudīt. tagad esmu tur, kur esmu. varbūt tas nav tas, ko būtu gribējusi, un ko būtu gribējuši citi no manis. man beidzot nospļauties. es esmu es.
lai vai ko es te izrunātos, katram cilvēkam vajag vecākus, kopā viņi vai atsevišķi, tam nav nozīmes, vajag gan māti, gan tēvu. kā aizmuguri un sargeņģeļus, vajag un viss.
|
Comments:
| From: | sw |
Date: | 5. Oktobris 2012 - 01:16 |
---|
| | | (Link) |
|
ļoti, ļoti labs ieraksts, paldies.
mums viss būs labi, ja ne gluži rīt, tad pēc kāda laika noteikti, un ne tikai labi, bet ļoti, ļoti labi :)
| From: | sw |
Date: | 5. Oktobris 2012 - 01:25 |
---|
| | | (Link) |
|
nu bet protams, galvenais ir to atcerēties!
Uhhh .. kā Tu māan nupat izsiti no sliedes o0 ...
es nemaz, nemaz tā negribēju :(
no stress .. :) zin kā ... citādāk lasās tādas .. nezinu, varētu teikt, intīmas lietas. Ja pārsvarā viss apkārt tāds vairāk/mazāk spams/ūdens vien ir .. bet kad dabon neatjauktu ... tad tas ir aptuveni tāpat kā karote koncentrāta (pēc izvēles) .. vai ar cirvi pa pakausi :D
Bet vajag .. citādi šļurkstinās visi te tai spamā/ūdenī .. līdz visbeidzot arī paši sāk spamu/ūdeni šļurkstināt - tāpatās par neko.
saplēst sevi gabalos, bet jā, saplosiet.
pēc kāda brīža saslēpšu tikai savām acīm, tā ka izbaudi mirkli un saki visu, ko domā.
Bet pag – neviens cits kā pats jau pagaidām neplēš un no tādiem draudiem galīg nav jēgas, jo kamdēļ gan ļaudis dienasgrāmatas raksta, ja ne citiem ko arī paskatīties?:)
Un saslēpt savām acīm protams var, bet tad točen Tevi saplēsīs. Tas tāds - hmm - sadomazoprieks iraid (tici man, šai nozarē esmu ar stāžu, zinu, par ko runāju)..
Bet jautājums ir, vai to ir laika atļauties .. jebšu labāk citām, svarīgākām lietām par saplēšanu laiku veltīt .. ?
Bet varbūt es pilnībā neko nesaprotu |||
parunāsim par to no rīt no rīta :) ap divpadsmitiem :)
un tu pasties, kā viņš tevis dēļ te tagad sēkdams apraudājās ... o0
napaks, ārā viens pats, un nezin durvju kodu:( bēdīgi:(
nu, man tāds kā gulēt ejamais laiks, kurā loģika izslēdzas, jaukus sapņus, mīlulīt :)
"sākumā eksistēt, tad izdzīvot, tad pierādīt sevi un izdzīvot. tad vienkārši dzīvot". Un vispār ļoti, ļoti ieraksts.
|
|