|
|
|
Oktobris 5., 2012
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) beatrixe | 00:58
nekad nenoklusēt patiesību. meli visu sabojā. un te nav runa par zobu feju un Ziemassvētku vecīti.
vēl jo projām, kaut pagājuši gadi 30 kopš tās dienas, es atceros to sāpi un šoku, kad brālēns man pajautāja, kāpēc es savu omi saucu par mammu, jo viņa taču nav mana mamma. mazam, pavisam mazam sīkaliņam sabruka visa pasaule. nākamais pasaules sabrukums pienāca tad, kad sapratu to, ka mans tēvs nespēj uz mani paskatīties kā uz savu bērnu. un arī tagad nespēj, viņš manī saskata Maiju, savu pirmo, īsto un vienīgo. viņš vienmēr manī ir redzējis manu māti, kas viņu nodeva un pameta. un es nespēju viņus nosodīt, viņus abus, vienu par to, ka viņa gribēja dzīvot un baudīt, otru par to, ka aiz sāpēm nespēja mani mīlēt, kā tēvs mīlēt. cilvēcīgās kaislības un sāpes man ir tik ļoti pazīstamas un saprotamas.
man bija fantastiska bērnība, mana vecvecmāmiņa, kas mācīja pazīt ārstniecības augus. vecvectēvs, kas parādīja dabu un dzīvniekus, un akmeņus. ome, kas parādīja piedošanu un līdzcietību. opis, kas iemācīja visu par dzīvi un elektrību, un fiziku, un ķīmiju, un dzīves jēgu, un visu pārējo. visu, pa lielam, ko zinu, man ir iemācījis opis. brīvību man opis iemācīja. un klusēšanu. un es esmu laimīga par to, ka man bijuši tik fantastiski cilvēki apkārt, no kā iegūt un mācīties. tikai tā vientulība nekur nepazūd, tas tukšums vienā no sirds katiņiem nekad netaps aizpildīts.
skolā, kamēr nebiju sapratusi to, ka esmu es, un man nospaļauties, ko par mani domā citi, vienmēr iztēlojos, ka no no pasakas ieradīsies mana mamma un izglābs mani no visiem pāri darītājiem. neieradās, toties iemācījos nostāties tam visam pāri. kādu brīdi centos iztēloties, ka esmu adoptēta, bet tad ieraudzīju gēnus, un tos labākos gēnus, tos, pie kā turpinu pieturētis.
sākumā eksistēt, tad izdzīvot, tad pierādīt sevi un izdzīvot. tad vienkārši dzīvot. tad, kaut kādā brīdī izbaudīt. tagad esmu tur, kur esmu. varbūt tas nav tas, ko būtu gribējusi, un ko būtu gribējuši citi no manis. man beidzot nospļauties. es esmu es.
lai vai ko es te izrunātos, katram cilvēkam vajag vecākus, kopā viņi vai atsevišķi, tam nav nozīmes, vajag gan māti, gan tēvu. kā aizmuguri un sargeņģeļus, vajag un viss.
|
Reply
|
|