Šodien un tuvākajā laikā mūsmājās sēras.

Skumjas un prieks vienlaikus, kā situācijā, kad aiziet vecuma nomocīts tuvinieks. Prieks par moku beigām, skumjas par to, kāda būs sava dzīve bez... Kad no dzīves zūd kas ikdienišķi ierasts un nemanāms, bet savos brīžos iepriecinošs un dvēseli veldzējošs.

Nolūza iemīļotais koks, kas auga pāri celiņam pretī mūsu virtuves logam. Mūsu koks...
Koks, kas mūsu virtuvi ikdienā nemanāms nošķīra no apkārtējās pasaules, kas ar savu zaļumu ļāva acīm atpūsties no pasaules raibuma. Koks, kas pavasarī skaisti ziedēja, koši plauka lapās, vējā čabēja, kas ar savām sēklām un sūnaino trunošo mizu pievilināja dažnedažādus putnus - kovārņus, žagatas, zvirbuļus, zīlītes, sarkankrūtīšus, meža strazdus, dzeņus...

Pašlaik tas ir neaptverami.
Skumji.
Un es nezinu, kā būs tālāk. Šī neziņa ir skaudra, jo koku tiešām mīlējām.

Bet nu tur slejas stumbenis, viss pārējais nogāzies uz celiņa un slauka durvjupriekšu.
Lai pienācīgi pieminētu, saplūcām ar M zarus.

Šodien "jāsvin".