Izkāpu no vilciena un nevarēju nepamanīt to meiteni, kas gāja man pa priekšu - viņas baltās bikses ar rozā puķēm bija neiedomājami apspīlētas, tā ka es pa pusei samiegojusies bezkaunīgi blenzu uz viņas pēcpusi un domāju - kas tas par prikolu, tā teikt, iespīlēties biksēs, kurās tu pat nevari cienījami pastaigāt? Lai nu kā, šķiet, bija kāds, kas to novērtēja, jo viņai pretī iznāca puisis ar lietussargu rokās, apskāva viņu un noskūpstīja, viņi aizgāja man pa priekšu. Pusnaktī nodzisa ielu gaismas, asfalts smirdēja pēc dīķa un vardēm, vēsais vējš galvu darīja skaidrāku, es uzsāku ceļu uz mājām.