Esmu mazliet tikusi ar sevi galā un ir mierīgi, kaujos ar planšetēm un zemo asinsspiedienu, atskaņoju sev dziesmas no senaizmirstā laika [zāle nebija sevišķi zaļāka, taču bija kaut kā vieglāk elpot un dzīvot kopumā], gaidu Lieldienas vienīgi tāpēc, ka varēs tajās pāris brīvdienās gulēt pa 20 stundām katru dienu, un bonusā pār mani ir nākusi atklāsme, ka ir taču aprīlis, sasodīts - es, protams, būšu un palikšu mierīgāka par marmorā iztēstu doriešu kolonnu [īsa reminiscence no stilu vēstures stundām], taču būs interesanti pavērot, vai man krūtīs neiemetīsies dūrējs, kad kādā no nākamajām dienām pie brokastīm ieslēgšu radio un tur man ētera balss pavēstīs datumu. Dzīvojieties, patērētāji.