neizmeerojama izkaisiitiibas sajuuta. nepabeigtas veelmes, aizrautas veelmes, visam paari noseezhas klusa vienaldziiba. vakar es stundaam gaaju uz veco rajonu uz parku. to parku, kuram es vienmeer gaaju apkaart, gadiem, bet vakar es iegaaju parkaa. smarzha, dzidra vasaras smarzha, zeme un koki un ziedi un mitrs vakara gaiss, kas aplej visu dienaa izkarseeto sauso.

bet es nevaru, pasniegt rokas, vai panjemt lietas. es naktiis esmu tik nogurusi un ir tik karsts, un ciinos ar miega paraliizi un neeksistejoshiem briesmonjiem tukshaa tumshaa karstaa istabaa. es esmu absoluuti briiva, un es shaadi leenaam pazaudeeju to kas es biju, vai to kas man shkjita es esmu. bet tepat es esmu un palieku, un cilveeki man apkaart varbuut gaida manas kaut kaadas autentiskas izpausmes.

es gribu justies droshi.