Šodien esmu gluži tik pat kliba kā mans dārgais Velns. Ārpus loga vēroju miglainus zarus - varbūt zarainu miglu - un pērnās lapas, kas negrib dot vietu jaunajām. Radio optimisms (goo goo! ga ga!) nesaskan ar iekšējām sajūtām, kas gan arī ir optimisma pilnas, tomēr citā virzienā. Sapnī nocēlu sev seju kā masku un ieliku galvā jaunu dvēseli, un, lai arī man teica, ka nevajag to darīt, tas vienalga bija patīkami. Tā/tas esmu es jebkurā gadījumā, un vērotājiem no malas jau nav jāzin, kurš es tas ir šodien. Mēs visi esam vienlīdz labi apguvuši šodienas lomu.
Tiesa, kopš pamošanās nezinu, kas bija tas, ko no sevis naktī izņēmu. Abi - gan ieliktais, gan izņemtais - izskatījās vienādi, kā liela, ar tumšiem rožrakstiem izrakstīta sudraba lode. Tā, kas revolveros, ne tā, ar ko spēlējas.
Tiesa, kopš pamošanās nezinu, kas bija tas, ko no sevis naktī izņēmu. Abi - gan ieliktais, gan izņemtais - izskatījās vienādi, kā liela, ar tumšiem rožrakstiem izrakstīta sudraba lode. Tā, kas revolveros, ne tā, ar ko spēlējas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}