Aizpīpējos par dažādu attēlu grupām kā cilvēku priekšstatu ilustrācijām. Precīzāk par attēliem, kas ilustrē vai veido cilvēku priekšstatus par neredzēto un nepieredzēto. Piemēram – karadarbība. Vizuālo mediju plašās izplatības laikā nereti karu uzskata par šausmīgu un ciešanām piepildītu procesu, nereti augstākminēto attiecinot pret civiliedzīvotājiem.



Salīdzinājumam par piemēru atliek vien ņemt laikus pirms vizuālo mediju masveida izplatības. Lai gan precīzāk būtu teikt – fotogrāfisko vizuālo mediju attīstības un izplatības. Vizuālais medijs tomēr ir bijis noteicošais plašām tautu masām jau kopš sabiedrības veidošanās pirmsākumiem. Sākot no 19.s. pirmās puses apgriezti lūkojoties vēstures procesā (kas var tikt uzskatīts par vienu no punktiem, pateicoties realitātes interpretēta nospieduma iegūšanas tehnoloģiju attīstībai), ja indivīds pats personiski karu nebija piedzīvojis, par to klausoties stāstus ļāva spriest jeb nu paša iztēles uzburtie tēli vai, ja bija tāda pieeja, aplūkojot klasiskus mākslas darbus, kuros nereti saskatāmas tādi atribūti kā „gods”, „slava”, „spozme” utt.



Attēli dod pavisam citu „pieredzes” un, kas būtiskāks - sajūtu bagāžu nekā 19. un 20. gs. fotoreportieru darbi. Es gan varēju izvēlēties arī tādus, kas zināmā mērā parāda kardarbības otru pusi, bet man tomēr šķiet, ka izmantoto izteiksmes līdzekļu dēļ, tie, vismaz no mūsdienu skatu punkta, varētu tikt sajusti citādi.




Pat neskatoties uz ASV pilsoņu kara pieredzi
un tā sarūpētajiem attēliem, sabiedrības viedoklis pirms Pirmā pasaules kara karu kā tādu neskatīja caur iznīcības un ciešanu prizmu, tieši pretēji. Kas no visiem iemesliem – salīdzinoši sen nepieredzēta ilgstoša un visaptveroša karadarbība Eiropā, kareivīgā propaganda, maza pieredze ar attēliem, kur karš redzams no triviālas iznīcības puses – spriest grūti.
Lai gan – mūsdienas pretkara attēlu lielā gūzma netraucē bruņotus konfliktus tvert no vīrišķīgi-šovinistiskā-nacionālā skata punkta. Vai lielāko daļu vainas uzvelt pārliecības neapzinātai attēlu un tēlu šķirošanai, uz kura bāzes tiek veidoti noteikti priekšstati un analizēta labākā iespējamā rīcība, vai tieksmei operēt tikai ar „vakar iegūtu informāciju” – lasi sabiedrības domas virzīšana par labu konfliktiem, neesmu tik drošs.



Salīdzinājumam par piemēru atliek vien ņemt laikus pirms vizuālo mediju masveida izplatības. Lai gan precīzāk būtu teikt – fotogrāfisko vizuālo mediju attīstības un izplatības. Vizuālais medijs tomēr ir bijis noteicošais plašām tautu masām jau kopš sabiedrības veidošanās pirmsākumiem. Sākot no 19.s. pirmās puses apgriezti lūkojoties vēstures procesā (kas var tikt uzskatīts par vienu no punktiem, pateicoties realitātes interpretēta nospieduma iegūšanas tehnoloģiju attīstībai), ja indivīds pats personiski karu nebija piedzīvojis, par to klausoties stāstus ļāva spriest jeb nu paša iztēles uzburtie tēli vai, ja bija tāda pieeja, aplūkojot klasiskus mākslas darbus, kuros nereti saskatāmas tādi atribūti kā „gods”, „slava”, „spozme” utt.



Attēli dod pavisam citu „pieredzes” un, kas būtiskāks - sajūtu bagāžu nekā 19. un 20. gs. fotoreportieru darbi. Es gan varēju izvēlēties arī tādus, kas zināmā mērā parāda kardarbības otru pusi, bet man tomēr šķiet, ka izmantoto izteiksmes līdzekļu dēļ, tie, vismaz no mūsdienu skatu punkta, varētu tikt sajusti citādi.




Pat neskatoties uz ASV pilsoņu kara pieredzi

un tā sarūpētajiem attēliem, sabiedrības viedoklis pirms Pirmā pasaules kara karu kā tādu neskatīja caur iznīcības un ciešanu prizmu, tieši pretēji. Kas no visiem iemesliem – salīdzinoši sen nepieredzēta ilgstoša un visaptveroša karadarbība Eiropā, kareivīgā propaganda, maza pieredze ar attēliem, kur karš redzams no triviālas iznīcības puses – spriest grūti.
Lai gan – mūsdienas pretkara attēlu lielā gūzma netraucē bruņotus konfliktus tvert no vīrišķīgi-šovinistiskā-nacionālā skata punkta. Vai lielāko daļu vainas uzvelt pārliecības neapzinātai attēlu un tēlu šķirošanai, uz kura bāzes tiek veidoti noteikti priekšstati un analizēta labākā iespējamā rīcība, vai tieksmei operēt tikai ar „vakar iegūtu informāciju” – lasi sabiedrības domas virzīšana par labu konfliktiem, neesmu tik drošs.