Sunday, December 20th, 1:39 Es esmu kalns. Balts. Es esmu būtne, es esmu apziņa, plaši atvērtām acīm. Es redzu, es jūtu. Es esmu vienlaicīgi silts un auksts. Melns un balts. Labs un ļauns. Mana apziņa, mans saprāts un sevis apzināšanās ir tā, kas sēž pūķim mugurā un to vada, to lielo, tumšo masu, bezapziņu, spēku, kas ietiecas bezgalībā. Nav cilvēkam prāta. Cilvēkam ir prātiņš. Tas ir īss realitātes nogrieznis un mēģināšana izlīst no tā, iziet ārpus rāmjiem draud ar depresiju vai ārprātu, ar psihiskām novirzēm, tāpēc izdarīt var tikai tik, cik var izdarīt, pacelt var tikai tik, cik pacelt. Tāpēc ir jāpieslēdzas pie Dzīvības koka, pie stumbra, jāpiekļauj tam vaigs un uzmanīgi jāklausās. Tur ir Zināšanas, tur ir balsis un atbildes uz visiem jautājumiem. Mēs esam tik mazi un mūsu pasaule arī - tik maza. Un vienlaicīgi liela. Jo viss ir relatīvs un tas ir tik smieklīgi... Un maģiski. Un tik atbrīvojoši. Jo tā ir patiesība. 3 komentāri - komentēt |