Vakarrīts bija tik skaists, nu tik, tik... Kad ap 9iem ar mazo P gājām mājās, pavadījušas joprojām mazo M uz bērnudārzu, un daba mani vienkārši ... pārsteidza ar savu, savu ... dabīgumu. Nejauši paskatījos debesīs - mākoņi balti un plāni skrēja virs koku galotnēm, tik skaisti un reibinoši, bija jāapstājas, lai nepakristu. Soliņi estrādē norasojuši rīta saules staros kūpēja, kā karsta no pirts iznākuša cilvēka miesa (cik ļoti gribu pirtī!). Celiņš cauri parkam piebiris baltiem ziediem. Tik par skaļi pret celiņu paukšķošajām ozolzīlēm īsti nepriecājos, jo tās mazliet klusāk var uzpaukšķēt arī uz galvas.
Un pēcpusdienā pagrozījos BD "Tēvu dienā" ar mazo jaunajā slingā (te jābūt smaidģīmītim ar paceltu otro un piekto pirkstu).
Ir pagājušas 2 nedēļas kopš M ir bērndārzniece (nu labi - reāli iets ir 6 dienas), viņai patīk, un tas ir ļoti labi.
|