visvairaak mani dziivee satriec tas, cik aatri un bez zheelastiibas iet laiks. kad tev vienaa vai otraa veidaa asinjo vai luuzst sirds, nekad nav pietiekami laika vinju sadziedeet. nezheeliigais laiks skrien, un tev vinjam ir jaaskrien liidzi, un jaapamet siikas sirds atluuzas kaut kur pagaatnes graavjos. un dazhas dienas, katra atluuza deg svilinoshaam spozhaam uguniim, un tev shkjiet, ka visa tav buutne ir saapiigi izkaisiita pa visu pasauli un viss deg un lauzh un asinjo, un laiks tikai skrien akls un meems un kurls, un rauj tevi liidzi, un viss dedzina un asinjo un pliist veel vairaak.
un tad nav speeka neko dariit, man ir tikai speeks skatiities, kaa aiziet viena stunda peec otras it kaa nekas nebuutu noticis un nenotiks, un ar katru noriito elpas vilcienu izlikties, ka viss turpinaasies normaali un logjiski, jo citaadaak nedriikst.