Turpinot miegaino ierakstu rindu; kādreiz man bija draudzene vārdā Haruka. Haruka bija nesmuka, bet maiga, mīlīga un naiva, ar galīgi neaptraipītu sirdi un kauna sajūtas neesamību. Haruka dzīvoja Nagano kalnos, pilnīgā nekurienē, brīvo laiku pavadīja iepērkoties Ginzā vai bez īpaša mērķa blandoties ar mani kopā pa Jokohamu. Jaungada naktī viņa man zvanīja un stāstīja par savu suni. Vēlāk Haruka kaut kur pazuda, man bija grūti laiki un pasaulē krīze. Šodien Harukai ir dzimšanas diena.