klau, bet tu taču saproti, ka tā dusmojies un pārdzīvo par savu pārspīlēto patstāvību, uzsver savu neatkarību un ienīsti viņu pa vidu trakai patikai, jo joprojām, zemapziņā, vīrieša kā tēla apmierinājuma pēc esi gatava kaut uz vēdera līst. atmetot barjeras itkā liekas, ka varētu kā kaķītis bezgalības zīmi starp kājām izmurrāt glaužoties- ko tur kaunēties, tā ir mana pirmā vēlme, par kuru man pašai bail un tad nu es panikā rīkojos krasi pretēji, kas vainagojās ar egoisma uzvaras deju, jo daru visu ko gribu (jo, nedod dies' piekāpties, atslābt un zaudēt sevi, kaut šādās bailēs es sevi jau esmu pazaudējusi desmitkārtīgi).

es nevaru atmest sevī mākslīgi diktēto un ieaudzināto sajūtu par "pareizu" piederēšanu savam dzimumam caur savu uzvedību. tie dažādie spiedieni "kā tev vajadzētu rīkoties" putro man galvu ne tik ļoti pakļaujoties, kā bēgot no tiem, ka tas visu tiešām ļoti sarežģī.