27 Februāris 2013 @ 22:46
kāpēc cilvēkam ir jāmirst, lai atgūtu cieņu?  
jā, es zinu, ka pēdējā laikā vecie latviešu autori kļūst arvien mīlētāki jauniešu un citu cilvēku vidū, bet tas tomēr ir tik dīvaini, ka pēkšņi, kad kāds nomirst viņu visi atcerās. un redz. kāpēc mēs neredzam tos cilvēkus, kamēr viņi mums ir apkārt? kāpēc?
es zinu, ka dārgāks ir tas, kā mums [vairs] nav, bet tas nav pareizi. un kāpēc mēs nesaprotam, ka tam tā nav jābūt?
ir jauki, protams, vakarā pa radio 101 dzirdēt ziedoņa epifānijas, bet kāpēc tās nevar dzirdēt arī citos vakaros? vai no tā tagad ir jēga, kad tas tā - one time thing un viss? es arī, protams, saprotu, ka, ja tas tā tagad būtu katru dienu, mums apniktu, bet.. kāpēc cilvēkam ir jāmirst, lai mēs viņu [atkal] pamanītu?

dziediet ne viņiem aizejot, bet jums paliekot! /Imants Ziedonis
 
 
Garastāvoklis:: thoughtful
Mūzika: The Kills - Dreams
 
 
( Post a new comment )
(Anonīms) on 3. Marts 2013 - 23:27
Man tieši liekas, ka Imants Ziedonis bija tas cilvēks, kuru atcerējās un cienīja arī viņam dzīvam esot. Cik gan bieži var redzēt viņa citātus klīstam draugos un twitterī, nemaz nerunājot par to, ka katrs otrais skolēns izvēlas skaitīt tieši viņa dzeju. Tieši tāpēc tas arī izraisīja tik lielu rezonansi. Ne jau tāpēc, ka tikai tad atcerējās, bet tāpēc, ka sajūta, ka tuvs cilvēks aizgājis un gribas viņu aizvadīt ar godu. Tas ir tikai normāli, ka uz to brīdi viss ir pārsātināts ar šiem piemiņas vārdiem un dzejas rindām.
(Atbildēt) (Link)