Mēs apstājāmies aptuveni pusē, lai nedaudz atvilktu elpu un, novērsuši acis no ceļa, paraudzītos lejup. Tumši zila kā izkusis safīrs tā lēni un pamatīgi vilņojās, brīžiem izmetot kādu lielāku vilni, kas izšķīda sīksīkās ūdens pērlītēs un baltu putu ieskauts atkal saplūda ar pārējo ūdens masu. Klinškalni, melni un spīdīgi kā ogle, izauga tieši no jūras dzelmes un draudīgi slējās pretī debesīm. Nepavisam nebija grūti iedomāties, ka tā ir milzu tapa, ko kādas varenas rokas šeit iedzinušas, lai jūra ar debesīm turētos kopā. Varbūt pat tieši šeit ir atbalsta punkts zemeslodes pacelšanai.


- Esi pārdomājis?
- Nē, protams neesmu.
- Es jau teicu, ka nebūs viegli. Tu drīksti pārdomāt. Tev ir tiesības nobīties, neviens to neuzskatīs par padošanos. Laivu es piesēju kārtīgi, ja nu tev sagribās atgriezties, zem sola ir pārtika vēl trīs, četrām dienām, līdz tuvākajam krastam ir tikai divas. Tev viss pietiks - gan spēks, gan ēdamais.

Debesis bija pārklājušās ar pelēku sudrabainu mirdzumu un saule izskatījās vien kā nedaudz gaišāks plankums vienmuļajās debesīs.

- Nē, es esmu izlēmis, es sen jau esmu izlēmis. Es neatgriezīšos.
- Labi, tad turpinām. Ceļš uz Ceļa galu vēl nav beidzies.

Vārdi noslāpa ātri, šķita, ka tie iekrīt kādā acīm neredzamā vatē. Tie nebija piederīgi šai vietai un atgādināja cilvēku izmestus atkritumus gadu tūkstošiem lolotā un saudzētā dabas nostūrī. Un, ja cilvēki nav tāds pats atkritums, ko kāds nezināmais šeit uz Zemes ir izmetis, tad kā viņi par tādiem kļuvuši? Mēs esam tik pat neiederīgi starp kokiem un ezeriem kā samīcītas skārda bundžas.

Mēs rāpāmies augšup, mesdami lokus ap stāvo klinškalnu, virpuļu virpuļiem līkumojot augšup. Ķermenim un garam - katram bija sava gravitācija, viena vilktin vilka uz leju, likdama man klupt un krist, saskrāpēties un noberzties līdz asinīm, otra tiektin tiecās debesīm - uz pašu klints virsotni, kur mūs rāms un nesteidzīgs gaidīja Ceļa gals. Ik pa laikam garām palidoja milzīgi jūrasputni tumšiem spārniem un arī tie neizdvesa ne skaņas.

Jau kopš sevi atceros, viss bija šķitis svešāds un neīsts. Milzu teātris, kurā katrs cilvēks bija piešķīris sev pirmo lomu un iedomājās sevi spēlējam uz galvenās skatuves. Neviens uz viņu neskatījās, vien daži spēlēja, ka skatās, būdami absolūti pārliecināti, ka galvenā loma ir šīs izrādes, sauciet to par dzīvi, skatītājam. Kāds aizvēra priekškaru, kāds nodzēsa gaismas. Īstā dzīve norisinās tumsā, kad skatītāji izklīduši. Bet evolūcija ar laiku pielāgotu cilvēku arī spēlēšanai tumsā un pilnīgā vientulībā.

Visi mani centieni saprast dzīves jēgu bija cietuši neveiksmi. Visi mani mūžīgie laimes meklējumi nebija devuši rezultātus. Es nemanot biju kļuvis pārāk truls un kurls, lai ieklausītos sevī. Atlika tikai Ceļa gals - tas bija atrisinājums visam.

Vējš strauji bija pieņēmies spēkā, jūras vilņi sitās arvien augstāk pret mūsu klinti. Jūrasputni, sasēduši klinšu radzēs, sāka ķērkt un klaigāt tramīgās balsīs.

- Te nu mēs esam. Ceļa gals ir klāt. Padod somu, iekārtosimies.
- Tātad šeit Ceļš beidzas?
- Šeit. Tieši šeit tas arī beidzas.

Mēs abi ietināmies segās, lai nenosaltu un apsēdušies, atspiedāmies pret kādu klints izaugumu. Saule lēnām ieslīga safīra jūrā, debesis pārklājās ar piķi un putni palēnām pieklusa. Sadzirdama bija tikai jūras dunoņa, mūsu elpa un vēja sišanās pret oglesmelno klinti. Tādi, lūk, būs mūsu pēdējie mirkļi.

Palēnām domas norima - tās sāka plūst arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam. Un, būdams niecīgs gruzītis pašā klints virsotnē mirkli pirms beigām, es biju vienīgajā vietā, kur jebkad biju juties piederīgs. Dzīvs un pulsējošs.

Es pamodos, kad kāds mani mierīgi modināja, saspiežot roku. Mana galva bija atspiedusies pret viņa plecu.
- Tūlīt ausīs saule.

Un atvēris acis, es vakardienas safīrzilās jūras vietā ieraudzīju klajumu purpura toņos - violetā krāsa mijās ar lillā, ņirbēdama un vizēdama tūkstoš dažādos toņos, bet vietā, kur kuru katru mirkli bija jāpaceļas saulei, jūra iekrāsojās koši oranža. Saule lēnām pacēlās no horizonta, no tumši oranžas kļūstot koši dzeltena, bet purpura jūra kļuva gaiši zila un gandrīz caurspīdīga. Saule meta loku, mēs mēmi sēdējām un aizgrābti vērojām.

Mirklī, kad saule bija tieši virs mums, es neizturēju.
- Šis patiešām ir Ceļa gals?
- Patiešām.
- Un vairāk nekā nav un nebūs? Šeit viss tā vienkārši beigsies?
Uzlicis roku man uz pleca, viņš ilgi vērās man acīs.
- Tu tomēr esi pārdomājis.
Un redzot manu klusēšanu, viņa acīs iezagās sīkas dzirksteles un acis sāka silti smaidīt.
- Šis patiešām ir Ceļa gals. Šis ceļš ir beidzies. Bet jebkura ceļa beigās sākas cits ceļš.
- Un šis ir ceļa...
- Sākums. Šis ir Ceļa sākums, tieši tā, mans draugs.

Piecēlies kājās, viņš pastiepa roku manā virzienā, palīdzot piecelties.
- Laivā zem sola termosā ir tēja un maizītes. Iestiprināsimies un dosimies mājup.
- Dosimies mājup!

Ja Ceļa sākums ir tik brīnišķīgs, turpinājumam jābūt fantastiskam.
Es esmu atradis atbalsta punktu un varu pacelt pasauli.