pirmajā naktī es nevarēju gulēt, jo pēc procedūras tā niezēja, ka gribējās nokasīt visu seju nost, bet tā kā to nedrīkstēja darīt, sanāca diezgan nomocīties un pirmdiena izvērtās tak sebje (toties pirmdienas vakarā notrāpīju un aizmigu no noguruma). pēc tam ar katru dienu var redzēt, ka tās rētiņas dzīst, veidojas krevele, kurai ļoti, ļoti gribas palīdzēt nolīst nost, un citreiz pieķeru sevi, ka esmu sākusi autopilotā šur tur skrubināties, ko nedrīkst darīt, kas ir apmēram tas pats, kas pateikt, ka nedrīkst mirkšķināt.

nezinu, kas tur beigās sanāks, bet man bija plānots 8. martā lidot uz tallinu ciemos, bet es atbildīgi pateicu, ka nevarēšu. minimālais alkohola nelietošanas periods pēc šī skaitās divas nedēļas (kā jau visām šādām procedūrām, is my guess), un tur īsti nesanāk divas nedēļas, un es domāju, ka pēc visām šīm pūlēm, pārdzīvojumiem (un izmaksām) vēl pašai sev iešaut kājā - nebūs gudri. bez tam, maija brīvdienās tāpat bija plāns uz turieni braukt, un šis 8. marts bija tāds pa fiksais plāns no zila gaisa. seemed like a great idea at the time, bet kaut kā sanāca, ka nekas tur great nav.

darbā strādāju galvu nepacēlusi, un pagaidām labāk nepaliek, un līdz marta vidum gan jau arī nepaliks. visu laiku jādara kaut kas cits, nevis, kas plānots. šodien, piemēram, bija paredzēts 30 minūtes viegli padiskutēt par vienu dokumentu, bet sarunas gaitā atklājās, ka nav noslēgts līgums, kuram noslēgšanas dedlains ir 2. marts, un kā par cūcību, rīt ir februāra pēdējā darba diena, hotj varēja būt garais gads, tā nu mēs 4 stundas no vietas cepām augšā to līgumu, par tēmu, ko vispār nepārzinam, tāpēc bija jāseko līdzi katram burtam, un uz beigām jau acis sāpēja un viss juka kopā, un gribējas visu svītrot no tās līguma veidnes ārā, jo vienkārši vairs nebija pacietības. un tas, kas man bija šodien patiesībā jāizdara - tam vairs nepietika spēka, jo baterijas vienkārši izsūktas. pagājšgad februāris bija traks, bet šogad es vispār nesaprotu, kas notiek.