tethys_

Visu mūžu jau kopš agras bērnības cīnoties ar mistiskām, neizskaidrojamām sāpēm, man jau būtu jābūt izaugušai biezai ādai, kad man netic, bet nav. Kad pārbauda katru manu kustību, meklējot pierādījumus tam, ka nemaz nesāp. Ja es caur sāpēm cenšos kaut ko tomēr darīt, tas nozīmē tikai to, ka es meloju, ka man sāp, ka nemaz jau nav tik traki un ka man ir jāuzkrauj vēl vairāk. Tas ir tik absurdi. Taču laikam nekad mūžā cilvēki to nesapratīs, kā var no depresijas tik šausmīgi sāpēt mugura, ka katrs solis ir mocības, un vēl mazāk to, ka jā, var piespiesties un izdarīt to, ko ļoti vajag, bet tas nenozīmē, ka izrādās nemaz nesāp.
Bērnībā man bieži nācās līdz asinīm saplēst sev ceļgalus, ar ķieģeli sist sev pa galvu, lai dabūtu asinis un lai man ticētu, ka ļoti sāp. Liekas tik absurdi kaut ko tādu darīt tagad, un arī nedarīšu, bet visas tās pārbaudes un nemitīgā mēģināšana pieķert melos tik ļoti sāp, tieši tikpat, cik bērnībā. It kā es pati negribētu aplaistīt dobi, ko es esmu uzrušinājusi, apsējusi un ravējusi. Jā, protams, es labāk to aizlaidīšu pēc tam nelaistītu postā, tīri tāpat aiz nekā. Un, ja es tad, kad man "it kā" sāp tomēr saņemos kaut ko izdarīt, tad, protams, man ir vēl vairāk jādara, vēl trīsreiz vairāk, jo "paskat, beidza sāpēt".