Asiize

03:51 pm: Gluži nesen pārmetusi vienam cibiņa, ka viņam nekas nepatīk, pastāstīšu, kas nepatīk man. Krīzes diskursā.
Pirmkārt, bet tas jau sen. Ļoti nepatīk vēdera darbības pieminēšana dažādu politisku jautājumu kontekstā. Visi tie „man vēmiens nāk no tā, kas notiek”, „šķebina politiķu treknās sejas”, „nelabums pārņem, lasot ziņas” un, protams, sūdu leksika. Es nevaru iztēloties, kas liek pieņemt šādu izteiksmi. Varbūt tas saistīts ar to, ka laimīgā kārtā pēdējoreiz vēmu pirms kādiem 12 gadiem, un notiekošais kuņģi otrādi negriež.
Tie, kuri negrasās vemt, parasti piemin kaunu: „man kauns par savu valsti”, „kauns par politiķiem”. Arī no šīs izjūtas esmu pasargāta, tāpēc valsts kaunā palikušos gribas aicināt kaunēties vispirms pašiem par savām domām, vārdiem un darbiem.
Otrkārt, mani tracina latviskais krīzes nosaukums „dižķibele”. Man ir viena draudzene, kas ne ausu galā nespēj panest vārdus „puncis” un „dupsis”. Arī man „dižķibelē” kaut kas traucē tīri fonētiski. Tas ir pilns ar latviskumu šī vārda sliktākajā nozīmē. Šodien gan, pirmoreiz runājot par šo nepatiku skaļi, S. norādīja, ka es to vārdu nemaz neprotu pareizi izrunāt. Un tā arī ir, ieklausījos, es taču saku „diščibele”. Tātad skaidrs, kāpēc tracina. Nemācēšana rada noliegumu.

(Ar visu to es nepavisam negribu apgalvot, ka Latvija šobrīd ir uz zaļa zara un politiķi ir neaizskarami un nekritizējami.)

(Varbūt tas viss vienkārši ir kaut kāds pārprasts protestantisms vai emocionāls daltonisms.)