Vispāri man visu šo laiku ir brīvdienas, kuras es pavadu uz maziņas salas Filipīnu jūrā.
Šodien bijām franču virtuves ēstuvē. Jā, tam ir grūti noticēt, bet šiet tāda ir. Nu, līdz tuvākai civilizācijai 400 kilometri, apkārt nebeidzama jūra, pati sala 10x4 kilometri, turklāt trīs ceturtdaļas aizņem vulkāni un šeit ir franču ēstuve ar fuagru un vīnu.
Garšoja diezgan labi. Fuagrai bija interesanta batatu piegarša, kas noteikti ir šīs salas virtuves vēsma, bet rozmarīnam lapas kādus 7 centimetrus garas.
Padomāju, ka Tokijā, kur ir relatīvi silts klimats, rozmarīnam lapas ir labi ja 2cm, tāpēc šis rozmarīns noteikti ir izaudzis tepat uz salas, jo šeit uz vulkāna pelnu augsnes, siltos subtropos un milzīgā lietus daudzumā viss aug mežonīgā ātrumā.
Šefs tā izvairīgi pateica - "Ai... no Tokijas". Kad ieraudzīja manu izbrīnīto seju, tad piebilda - "nu, pašu stādiņu Tokijā nopirku, bet šis te tepat vēja aplauzts, salā piedzimis". Bet gardi gan tie salas rozmarīni. Nav tik spici kā Tokijā uzaugušie, daudz maigāki, bet ļoti sulīgi.

Tas jau vispāri saliniekiem raksturīgi - lepni stāstīt par kaut ko no Tokijas un par to, ka ar Tokiju viņus kaut kas saistot, kas skaitās īpašs šiks. Pati sala jau, būtībā, arī ir Tokijas sastāvā, lai arī salinieki (mani ieskaitot) nemaz neuzskata ka tā vispāri ir Japāna un gan Tokiju gan visu Honšū sauc par "kuni", kas ir "valsts".