pēc Crème brûlée pagatavošanas sirdi nomāca pāri palikušie olu baltumi, kālab garīga miera iegūšanai un jo sevišķi pēc tam, kad receptē izlasīju, ka ne vairs nejauši, bet pavisam legāli drīkstēs nomest uz grīdas cepampaplāti, izdomāju pagatavot tos buržuāziskos cepumus, nu, makaronus. kaut kādā mirklī, īsti nepiefiksēju, kurā tieši, man notika kaut kādas fundamentālas pārmaiņas dvēselē vai sagribējās beidzot atgadīties dīvānā, skatīties ikvakara šmacistu dokumentālo filmu un padzerties, kālab izlēmu, ka nav ko ķēpāties ar makaroniem, kas pat nav makaroni, spiežot mazas kaijānu pļekas uz plāts, un vispār, dzīvei nav jēgas un visi ir stulbi. rezultātā sākumā cepeškrāsns un vēlāk arī dienas gaismu ieraudzīja "Baltais kvadrāts", pie cepampapīra kārtīgi piecepies, ņem tik un liec viesistabā pie sienas, priecājies pats un rādi draugiem. šī ideja tomēr tika noraidīta un es noniecināta, pieprasot atgriezties reālajā pasaulē, kur kulinārā māksla tiek novērtēta atkarībā no izdalījušos gremošanas sulu litrāžas, kas mana milzu makarona gadījumā kaut kā nesteidzās vis izdalīties. tāpēc kārtīgi nolobīju savu ģeometrijas meistardarbu nost, sadalīju mazākos baltajos, mazliet piedegušajos kvadrātos, taisnstūros un daudzstūros, aprēķināju katram gan laukumu, gan perimetru un virsū uzdzēru pienu.