Pat nezinu kā lai izstāsta.
Iespējams, nespēju izbaudīt masu pasākumus tāpēc, ka pārāk ļoti sāp stulbā cilvēces daļa, kas iedzen nedaudz depresijā.
Iespējams, nespēju izbaudīt mūslaiku mūziku tāpēc, ka visi tie mūziķi liekas tik vienādi - 5 rindiņas 5 minūtes uz repeat -, kas sadusmo. Tik ļoti maz kā atšķirīga.
Pirmās divas dienas centos apreibt ar domu, ka būs vieglāk pārdzīvot to festivālu, bet alkohols nedarbojās.
Pilnīga vilšanās, bet laikam šis no tiem gadījumiem, kad pati vainīga.
Labākais visā pasākumā bij iespēja satikt un parunāties ar brāli, kurš no Dānijas atbrauca. Un tie daži pārmītie vārdi tik ļoti palīdzēja, ka tā vien bij vērts aizbraukt.

P.s. Un, kad apsargi pēc 23iem visādus sīčus mierīgi ielaiž teritorijā, bet man prasa dokumentus (ko tieši tajā reizē izvēlējos atstāt teltī), tad nezinu īsti kā reaģēt, jo 12 gadus jaunāka es toč neizskatos..