Kontracepcijas [piedodiet, koncepcijas] apraksts ir pabeigts un lai aizrijas gan Zommere, gan LMV, nez kāpēc es jūtos kā tas pats Henrijs Činaskis, kurš varēja rakstīt tikai pie pudeles un klasiskās mūzikas [Mocarta vietā pilsones Annas sasūtītie skaņdarbi, par kuriem vidusmēra pilsonis nav nekad dzirdējis], bet nē, nav tik traki un rakstu es tikai skaidrā prātā, tā ir svēta lieta, bet visādi citādi kofeīns un substance abuse, man ir simtiem darāmu darbu un pat mazlietiņ jāpriecājas, ka prāts ir vislaik aizņemts un dumjas domas neraisās, mhm. Drīz būs aprīlis, vecais labais, sākumā 20. un pēc tam pats 26. un es pat nezinu, ko domāt un vai vispār domāt - divi varbūtējie gadi neesošajā kalendārā, divi lati iesaldētajā kontā un protams, ka nav spēcīgāku sajūtu par tām, taču kam tad tas ir vajadzīgs, mani pašu atskaitot - ir taču vairāk nekā dumji cerēt uz stāsta turpinājumu, jo tā dzīvē vienkārši nenotiek, skaitīt neesošu laiku un cerēt, ka Zaķusalā nesabūvēs birojus un daudzstāvu kastes - skumji, ne, es sevī perēju miljoniem cerībiņu katru dienu un pie viena apzinos, ka tas līdzinās izmisīgiem centieniem sadabūt zobu pastu atpakaļ tūbiņā, ibio rio [un mēs nerunājam, jo nav par ko, tas mani skumdina un tik ļoti gribētos viņu kā cilvēku ar kopīgu pagātni, kopīgu prieciņu un sāpīti un tiem retajiem kopīgajiem sapņiem, kuri ik pa laikam nejauši uzpeldēja - es laikam tā nemāku, man vienmēr vajag punktus pārtaisīt par jauniem, arvien labākiem komatiem, un mani nekādā gadījumā nedrīkst pieradināt, nedrīkst nekādā gadījumā]. Pati jau vien biju/esmu vainīga. Vēl divas graņonkas un jāiet gulēt, jāceļas pēc pāris stundām un varbūt nemaz neiet gulēt, jēgas īsti nav - pagulēšu kultūras vēsturē, pagulēšu fotostundās, pagulēšu mēģinājumā, pagulēšu vēl trejdeviņas dienas. Dusiet saldi, patērētāji - 'Тем, кто ложится спать, спокойного сна'.