Šovakar manus suņus staidzināja daria, kamēr es nesu divas siltas nogribētas grāmatiņas un pavadīju viņu līdz futbola mašīnai. Pēc atvadu skūpstiem attapos netālu no Jura mājām, un, tā kā plkst. vēl nebija 9, iedomājos uzzvanīt viņa mammai un apjautāties, kā tad īsti sviežas. Mamma bija patīkami pārsteigta un sūdzējās, ka sen sirgst no vientulības. Ar suņiem īsti ciemos ievaļīt negribējās, tāpēc aicināju viņu ārā, kam sekoja pārsteigums man, jo izrādījās, ka pēc brauciena uz Meksiku, kas notika vēl pagajušā gada nogalē, viņa ir atstiepusi mums ar Imu veselu somu ar dāvanām. Nerviens nevienam iepriekš par šo faktu īsti nebija ieminējies, varbūt būtu bijis loģiski par ko tādu iedomāties pašiem, bet kur nu.. Tā nu es ar krienu nokavēšanos tiku pie dikti silta džemperīša (ah kā man viņa pietrūka ziemā..), pie matē krūzes ar zirdziņu un uzrakstu ARGENTINA, un pie saldumu kaudzes, no kuriem katrs bija rūpīgi sapakots un ietīts burbuļpapīros. Dažiem saldumiem diemžēl ir beidzies derīguma termiņš jau aprīlī, bet tas man neliedz tos nogaršot. Piemēram, žāvētie kaktusi tagad nedaudz garšo pēc zivīm, bet guavas rulete pēc pārcukurotām cidonijām. Smaržo gan tas viss pēc laimes pilnīgās un sirdsprieka, ar kādu arī apskāvu Jura mammu, atvadoties. Vientulības nav, tā ir izdomāta.
p.s. Ima šodien arī laimīgs, paldies dienasgrāmatas kungam ;)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}