Vēl viņam nav vārda. Viņš ir vienotība no manas tumšās un gaišās līnijas. Pirmais bija nevērtīga, žēla personība, jo man nebija spējas apvienot sevī abas līnijas. Kāda 30% manis personība. Pirmais vīrieškārtas personības gadījums, ko lai saka, pirmie slīceni jākucina.
Jaunā personība ir veiksmīgs apvienojums. Pirmie soļi tajā, lai es būtu hunab-ku, iņ-jan, gaisma-tumsa nevis kāda polaritāte.
Nē, bikses es nesākšu valkāt, man androgīnisms izskatā ir liegts, jo izskatītos absolūti tizli pie manas figūras, kas ir izteikti sievišķīga. Arī mans bērna purniņš nav piemērots tādām pārvērtībām, taču iekšas...
Es jūtos arvien tuvāk tam, lai būtu Viss. Ne tikai ilgotos pēc Visa, bet būtu Viss.
Piedod, mana sievišķā daļa, es nekad neesmu uzskatījusi, ka caur tevi to var panākt. Vīrieši ir tālāk no Dievietes, no svētā, tāpēc viņi ir vairāk cilvēki, vairāk Viss, lielāka sadalītība.
Greznums tālāk no pirmavota.
Varbūt vēlāk izdosies arī kāda jauna sievieškārtas personība, kas savienos manu sašķelto būtību, kas mētājas starp 11 gaišajām vai tumšajām personībām. Taču tas vēlāk.
Nu, kā man tevi nosaukt? Par Aleksandru..?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}