|
|
|
Aprīlis 14., 2007
13:09 - Rev`ju
Jāuzraksta beidzot, kā tad īsti viss ir un bij...
Jā, jā, jā!!! Bij tā, kā es pirms tam domāju!! Pašas dzemdības nebij tik traka būšana, kā tās pēdējās nedēļas pirms tām dzemdībām un nākošās divas pēc tām!
Tie smaguma mēneši ir garām, no tā es beidzot sāku atjēgties - var jau normāli šūpuļkrēslā (un jebkurā citā krēslā ar) pasēdēt un ērti iekārtoties, nav vairs uz tualeti jāskraida katras 5 minūtes, nav vairs jāēd tik daudz, un var atkal uzvilkt vismaz vienas vecās bikses, topiņus, džemperīšus, atkal sajusties kā sievietei!
Pats foršākais, ka beidzot varu atkal apskaut un samīļot savu mīļumu un piespiest sev cieši klāt, nav vairs milzīgais puncis pa vidu 8) Mūsu attiecībās tā ir gandrīz kā jauna vēsma atkal :D
Bet jūtos tomēr vēl galīgi švaka, lai arī 4 nedēļas jau pagājušas. Sāpēt nekas īsti nesāp vairs, tikai milzonīgs nogurums ātri pienāk. Njā, mugura lāpstiņu daļā sāp gan. Neesu vēl iemanījusies ērtu pozu, lai barotu maziņo. Nekad nekur nav ērti, un piekūst rokas un mugura. Vakaros ātri nāk miegs, jo diena sākas parasti 7-8, kad mazais ir savu nakts laiku ar visām pauzēm nočučējis, tad es viņu ņemos visu rītu, kamēr jāiet ārā pastaigāt.
Divas vienādas naktis nav bijušas, bet aptuveni 5 stundas no vietas viņš paguļ pa nakti. Tad kaut kad vēl pamostas, paēd, tad paguļ atkal.
Vispār tie rīti ir foršākie :D Viņš ir tāāāds bumbulītis omulīgais, mīļuks :) Jau 3. nedēļā viņš sāka man uzsmaidīt, kad viņam pievēršos un kad turu viņa uzmanību un runājos. Drīz pēc tam viņš jau pateica savu pirmo vārdiņu, kuru joprojām maļ katru reizi, kad viņam tā sajūsma un omulība uznāk - "KAI" :D Kas vairāk izklausās pēc "khhai" 8)) Bet nu tik superīgi! Un divas reizes pa miegam viņš riktīgi iesmējās ar!! Tas gan laikam vēl nejauši viņam sanāca. Bet smaida un komunicējas pavisam apzināti :]
Viņš raud vispār reti. Raudāšana ir pēdējais, kas man traucētu 8) Pārsvarā viņš skatās apkārt (vai vienā punktā) un uzmanīgi klausās, kas notiek. Vai arī guļ. Pabrēc viņš tikai tad, kad dikti grib ēst. Tad iet vaļā. Bet uz īsu brīdi, jo neviens tak viņu badā ilgi netur ;)) Pārsvarā viņš tikai čīkst tā žēli, bezmaz sakot, "nu, moš pienāc klāt, māmiķīt, man kaut ko vajag", piemēram, kad ir slapjš vai apkakinājies, atraudziņa nav iznākusi, vai varbūt grib pakomunicēt. Tā komunicēšanās mums visvairāk no rīta sanāk, kā jau teicu. Izrunājamies, izucināmies, sakopjamies.
Pirmajās nedēļās pilnīgi visus pienākumus ar vīru dalījām vienādi uz pusēm. Kopā virtuvē, kopā istabā, kopā pārtinām katru pamperi mazajam, kopā cēlāmies, kad viņš naktī modās, kopā vedām ārā, kopā vannojām, un es plusā vēl izrīkoju mīļumu, kad gribējās, lai uztaisa man ēst, lai atnes to un to, lai atnāk un aiziet, kur vajag, un lai iemidzina mazo vakarā, lai es ātrāk varu iet čučēt. Njā, un tā sajūta - skatīties, kā mans mīļotais vīriets darbojas ar mūsu bērniņu, ar kādu mīļumu, uzmnību un sajūsmu - tas ir kaut kas fantastisks....
Protams, ka ar laiku es daudz vairāk piešāvos pie Ādamiņa apkopšanas, jo nav jau tik daudz, ko ar viņu darīt :D Pārsvarā vienkārši jābūt tuvumā, lai var palīdzēt, kad viņam kaut ko vajag. Mīļumam galu galā ir kaut kas arī jāpastrādā, lai sapelnītu naudu, un ir jāizstaigā visas vajadzīgās iestādes pilsētā un veikalus. Tad nu sanāk, ka viņam vēl jāpamācās, lai tikpat ātri un droši varētu viņu apkopt, apģērbt, nomierināt. Tur viņš ir drusku atpalicis iepakaļ. Bet es nezinu, ko citu darīt, kā vien likt viņam pēc iespējas biežāk darboties ar mazo, mainīt pamperus, mierināt, midzināt utt.
Viņš jau neprotestē, vīrs mans. Viņš arī visu dara, ko lūdzu. Slikti vienīgi tas, ka viņš nekad man nepajautā, kā to vai to labāk izdarīt, nepalūdz, lai pamācu kaut ko no tā, kas viņam nepadodas, piemēram, "lācīti" uzvilkt mazajam. Visam, ko viņš dara, man tāpat jābūt klāt un jāredz, vai viss kārtībā...
Bet nu reizi dienā mēs saskaņojam laikus, un es izeju ārā viena pati. Uz veikalu vai vienkārši pastaigāties. Nav variantu - man tas jāizdara! Tā es atpūšos. Mazais tikmēr vai nu paliek mājās pie tēta, vai tiek aizvests tepat pāri krustojumam pie omes.
Tā ka viss ir labi, ar visu kaut kā tieku galā. Bet taisnība ir par tiem hormoniem un emocijām - vēl nav viss līmenī atpakaļ sastājies, un tad uznāk jaunajai mammītei "melnie" 8]
|
Comments:
Tu esi super laimīgā!!! Puiks guļ 5 stundas no vietas! Tā ir laime :)
Un ,ja vēl katru dienu tiec laukā - vispār, ideāli! malacis, viss ir lieliski :)
Dažreiz pat 2 reizes izejam ārā - no rīta es viena ar mazo, pēcpusdienā - visi trīs mēs. Ģimenisks pastaigājiens sanāk.
Jū, ar to gulēšanu tiešām svētīgi - ap 11, 12 viņš vakarā aizmieg uz nakti, un tad līdz pieciem, pussešiem nočuč. Sākumā es baidījos - ārprāc, šitās garās stundas viņš naktī ir bez ēšanas :D
Bet neko - ja jau čuč, tad jau viņam ir labi! :)
Dažreiz sanāk vēl pēc tam ap septiņiem vēlreiz viņu aizmidzināt, kad ir pabarots, un tad līdz kādiem deviņiem pasnaužam vēl. Pēc tam gan sākas aktivitātes periods pāris stundas :D
LAIMĪGĀ!!!! :) Tev nenormāli paveicies, ka vari pagulēt, atpūsties - izbaudi!
Man bija ik pēc stundas divām jābaro, vienalga diena vai nakts. Pirmos mēnešus vairāk par pāris stundām no vietas gulēt nesanāca. Traki..
Lai tas režīms nemainās, lai Tev izdodas kārtīgi atpūsties :) |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}