Pasniedzējiem kolektīvais pirmsskates klimakss, un tas dzen mani stresā - bļaustās un īgņojas, nelaiž darbnīcās un vēl piedevām skatās uz mums kā Ļeņins uz buržuāziju, kā lai pie šādiem apstākļiem nesajūk prātā, rīt nododami 32 apgānīti vatmaņpapīra kvadrātiņi, un man nav ne jausmas, kad un kā es ķeršos klāt tiem dažiem, kas vēl palikuši neapgānīti - pieliec divus pirkstus pie deniņiem un saki 'pdššš!' Paņēmu brīvdienu šodien, šī taču ir zīmīga diena, Siltumiņa diena - iekšā kaut kas plosās līdzīgi kā toreiz, un tā vien liekas, ka tie ir tie paši mošķi taurenīši, jo kas gan vēl. Gaiss smaržo un bruģis skan, eh, tāds patīkami sērīgs prieciņš, silts un mierinošs, laikam beidzot esmu iemācījusies neplosīties un nesērot, tas priecē. Mugurā vecais sarkanrūtainis, un tā vien gribētos sev blakus cilvēku, tādu siltu un smaržojošu, mazdrusciņ pēc smēķiem un vaniļas - lai vienkārši sēž blakus un ir, tā vienkārši ir, man pat nevajadzētu neko vairāk, tikai to apziņu, ka ir. Gaidīšu un pacietīšos, to es pieprotu vislabāk.