Kemune

nepastāstīju, kā es grīdu krāsoju. nenormāli sajūsminājos par ideju, kaifoju, plānojot, kā būs jāpārstumj skapis, galds uz to pusi no grīdas, kuru krāsošu vēlāk, kā būs nedēļu jādzīvo pie žūstošas krāsas, laipojot uz izeju un starp sastumdītajām mēbelēm, kā aizkrāsošu līdz ieejas durvīm, tās aizvēršu un došos ciemos, bļin, tāda romantika, ka turies. rezultāts ir tāds, ka krāsu izvēlējos nepateicīgi vēsu, tad centos to visādi glābt, tad iestāstīt sev, ka tieši tā man patīk, nokrāsojām grīdu, aizvērām durvis (tas bija romantiski, sure). tad vēl sajūsminājos, ka pēc tam mēbeles būs jāstumj atpakaļ uz jau nokrāsoto pusgrīdu, utjpr utml. krāsa nožuva, sapnis pagaisa, entuziasms noplaka. tagad sēžu puskrāsotā istabā un man kaut kas ļoti nepatīk. jau trešo mēnesi. krāsa ir iepirkta visai grīdai. ne uz priekšu, ne atpakaļ. bļin, kur ir restart poga