Posted on 18.05.2014 at 13:24
Turpinu lasīt intervijas ar latviešu mūziķiem. Šoreiz uzdūros 2006. gada TVNET sarunai ar Andri Veismani:
"- Ko tad Mocarts ar tevi izdara?
- Viņš mani sakārto. Esmu nenormāli haotisks. Mocarts pats ir bijis ļoti nervozs. Viņš naktīs nav gulējis, komponējis un bijis ātri uzbudināms. Es arī strauji satraucos. Bet vēl ir otrā Mocarta puse - lielā kārtība, pedantiskums. Piemēram, ja salīdzina nošu rakstus - Bēthovens gandrīz vai uz partitūras ir izlējis tušas pudelīti, bet Mocartam viss ir ļoti skaidri. Viņš uz papīra neārdījās. Nezinu, vai Mocarts bija laimīgs cilvēks, bet viņš pēc tā tiecās."
Man patīk šāda pieeja mūzikai un psiholoģijai. Varu pat vilkt paralēles starp sevi un Mocartu. Varbūt izklausās traki iedomīgi, bet es to uztveru tikai kā atgādinājumu, ka visi esam cilvēki. Tāpat kā šo:
"- Tev ir zems baiļu slieksnis?
- Nu ārprātīgs! Iedomājies savā priekšā Nacionālās operas 60 cilvēku kori vai orķestri… Un tā ir ar visu jauno, ar pirmo reizi. Grūti salauzt ledu, un bieži man tas neizdodas. Kad procesu vēroju no malas, es ļoti labi zinu, kā vajag darīt. Šajā ziņā jūtu sevī pedagogu. Bet, kad jādara pašam, vienalga ir apjukuma moments. Diriģēšanā visa informācija centrējas uz vienu cilvēku, un tev tam jātiek pāri un jādistancējas."
Vai no malas tā izskatās? Protams, ne. Ir jau arī pagājuši kādi 8 (!!! ārprāts, kā tas laiks skrien! - ome ierunājās) gadi kopš šīs intervijas, varbūt daudz kas ir mainījies, bet Andris Veismanis man vienmēr ir šķitis ārkārtīgi "savākts" un pārliecināts. Bet tas nenozīmē, ka man kā cilvēkam no malas var būt kaut mazākā nojausma par to, ko viņš patiesībā domā un kā jūtas.
P.S. It kā eksāmeni tūlīt. But "time you enjoy wasting is not wasted". :) un šis ir arī kā iedvesmojoša profilakse tālākam darbam un prakse Šimkusītei par prieku.