Šovakar te ir auksts, nosalušas ķepas un deguns, plaušas atkal rīko protestus un negrib elpot pienācīgi, man muzicē Bat for Lashes un varētu pilnīgi izkust tajās skaņās - neviļus atcerējos puiku ar akordeonu, kurš Vecrīgā vienmēr spēlēja Amēlijas valsi tieši tajos brīžos, kad gāju garām. Eh, mīļie patērētāji. Jūtos kā tāds gaidīšanas režīmā atstāts telefons un mana baterija izlādējas klusām - uzlādēšanu sagaidīt bezcerīgi. "Vienlaikus tā atkal un atkal dīvainā sajūta puncī."