tethys_

Es nesaprotu, kā ir iespējams pārkāpt tai lietai, ko daudzi piesauc - pirms galinies nost, izmēģini visu citu, izdari ko traku, maini savu dzīvi. Jā, visu ko var darīt, ja tieši taisās galināties, bet pēc tā visa, ja ir jādzīvo tālāk, bieži vien ir tik ļoti sačakarēta mūsu parastā, dzīvojamā dzīve, ka nevar saprast, no kura gala lai ķeras klāt.
Tie ir meli, ka mums nevajag zināmu drošību, zināmu kārtību, kaut kādus eksistences līdzekļus, kaut kādus cilvēkus, kas atbalsta. Mums ir vajadzīga vismaz zināmā mērā stabila platforma, uz kā var būvēt tālāk dzīvošanu. Ja nojauc šo stabilo platformu, darot ko traku, piepildot savus sapņus, pasakot visiem visu acīs, kā ir, tad es nesaredzu iespēju, kā var dzīvot tālāk. Būtībā laikam saredzu gan, bet tikai tad, ja cilvēkam ir lielāki naudas uzkrājumi ar kuriem viņš var veidot pavisam citu, no iepriekšējās atdalītu dzīvi.
Mēs, parastie cilvēki, kam jādzīvo no vienas algas līdz nākamajai, vai kaut vai ar vienas-10 algu iekrājumu, vienkārši nevaram atļauties lekties pret sabiedrību, šķiest kaut ko vai dziļi mainīt. Es tiešām uzskatu, ka nevaram. Pamest visu, pārdot visu, kas pieder un nopirkt moci, aizbraukt kaut kur projām un veltīt laiku, lai darītu to, ko vēlas - lai celtu jūras malā nebeidzamus labirintus dažādās formās. No akmeņiem, smiltīm, gliemežvākiem un jūras vēja. Un tad tev nākas pamosties, jo tu saproti, ka tev nav vairs, ko ēst. Vienīgais, kas tev pieder, ir mugursoma ar guļammaisu, dažām drēbēm un... mocis. Protams, tev pieder tavs brīnišķīgais laiks un simtiem labirintu jūras krastā...
Un mocis.
Tad tu padodies, saproti, ka vairāk nav lemts un mēģini atgriezties savā dzīvē. Tu pārdod motociklu, iegūstot mazāk naudas, nekā tas tev izmaksāja, jo tas ir lietots. Tu iemaini mugursomu pret normālām biksēm un guļammaisu pret džemperi, kas turas kopā. Ja tev paveicas, tu iemaini savu stāstu un ar telefonu fotografētās labirintu fotogrāfijas pret nedaudz naudas, lai varētu paēst.
Tu mēģini iekārtoties kaut kur darbā, pagaidām guļot parkos ar savu jauno džemperi zem galvas. Tu pazvani pāris draugiem, taču viņiem visiem jau ir pilnīgi jaunas dzīves, kurās tev īsti nav vietas. Tu pārvari savu lepnumu, pajautājot, vai nevari palikt pāris nakšu pie viņiem, bet viņi ir nīgri par to, ka tu tā visu pameti un pazudi. Viņiem nav laika. Daži tiešām gribētu, bet viņiem ir mazi bērni un daudz darba. Viņi tevi uzaicina pusdienās un izmaksā.'
Tu meklē palīdzību pie radiem, bet pēc pāris teikumiem, ko viņi tev velta, saproti, ka... nē, tu nevēlies lūgties un pazemoties, nevēlies solīt, ka labosies. Tā dzīve nav to vērta, lai tagad līstu uz vēdera. Tie jūrmalas labirinti ir vērti visu, bet šis nav vērts neko.
Un tālāk?
Un tālāk tu izdari to, ko iepriekš atliki.
Es nedomāju, ka pēc īsta patiesības izgājiena, pēc īstas dzīves mainīšanas ir iespējams atgriezties vecajā vergošanā. Lielākajai daļai mūsu nav tādu līdzekļu, lai to atļautos, jo mums vai nu jāsāk apgrūtināt citi cilvēki vai arī pašiem jābūt ar lieliem iekrājumiem, lai pēc tam, kad ir "piepildīti mūsu sapņi" varētu atsākt dzīvot. Jo kurš no mums patiesībā no sirds vēlas strādāt ar visiem tiem luņiem ar kādiem mēs strādājam? Kurš patiesībā vēlas paciest savu priekšnieku, savu māti, savu māsu, savus stulbos draugus, kas uzbāžas ar problēmām?
Ne jau katram ir tik slikti, protams, bet, ja cilvēks ir uz pašnāvības sliekšņa, ļoti bieži viņam jau tāpat kaut kā trūkst. Viņam nav visa iespējamā cilvēcīgā laime.
Izmēģināt visu un tad padomāt?
Man liekas, ka pēc tam, kad ir mēnesi, kaut vai mēnesi darīts viss, ko gribi, teikts viss, ko domā, tu vairs neesi dzīvei derīgs. Neviens vairs tevi negrib un tu vairs pilnīgi nekam nederi. Tu esi cits, izmainīts cilvēks, kas der tikai nāvei. Kāda nākotne tur vispār var vēl būt?