Taču kopumā šo vasaru raksturo nemitīgs nogurums, nemitīgas sāpes, nespēja darīt to, ko gribas, nespēja darīt to, ko vajag. Katru reizi, kad tā kā kļūst labāk, vajag notikt kam tādam, lai es atkal pavadītu laiku mājās, kaut vai šis nenormālais kritiens pa kāpnēm. Sajutos labāk, bet, redz, laikam nepienācās. Atkal nonācu stāvoklī, kad nevaru normāli dzīvot. Nevaru braukāt apkārt, nevaru peldēties, nevaru nakšņot zem klajas debess un pielūgt eksistenci zem zvaigznēm.
Izjukuši daudzi plāni, pazaudētas iespējas, pazaudēts milzīgs laiks, ko būtu varējusi izmantot dzīvojot.
Salūzt var vienā mirklī, zem dažu neapdomīgi izteiktu vārdu smaguma, kas rada lavīnu, kas salauž visus psihiskos kauliņus. Fiziskos ir vieglāk sadziedēt kā salauztu dzīvesprieku, salauztu gribu, salauztu ticību jebkam skaistam.
Vai pēc šī gada es vēl jebkad spēšu atgūt kaut kādu dzīves vieglumu, ticību iespējamai nākotnei? Es saprotu, ka ir pārsniegta jebkāda apkārtējo cilvēku līdzcietības un sapratnes robeža. Protams, ka tas aizņem pārāk daudz laika, protams. Man vajadzētu savākties nevis tērēt savas un citu dzīves neatgūstamos mirkļus, ko varētu izmantot kaut kam spožam, rāmam vai neaizmirstamam.
Jau desmit dienas pagājušas kopš pirmo reizi satiku viņu. Tūliņ būs gads, kopš pirmo reizi ierados JP. Vēl nav gads kopš es izdzirdēju tos vārdus, kas mani salauza, jo jutu tur apakšā visu turpmāko. Vienā gaišredzības uzplūdā sajutu visu, kas nāks, kas notiks, kas jau ir neglābjami noticis. Tikai galu tam gan es neredzēju. Konkrētus apmērus vairs nespēju atsaukt atmiņā. Vai viss jau ir iztērēts?
Vai ar pārvākšanos, kas stiepjas kā sliena jau pusotru gadu, kaut kas tiešām mainīsies un sāksies cita dzīve?
Līdz tam vēl ir jāgaida. Tās dažas dienas. Tā jaunā dzīve. Ar ko tā sāksies? Ar ko tā sāksies..?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}