Auksts šajos kvadrātmetros, auksts - krāsnī gan sprakšķ kautkāda kreisā malka, bet ne tur kāds siltums no viņas, ne kā. Atvēru logu, piekāru pie palodzes svaigu speķi zīlītēm un novilku ar krāsām pieķēpāto kreklu, lai izsalst miesa pienācīgi un vairs neiedomājas pīkstēt pretī, tagad no ārpasaules mani šķir vienīgi kautkāda gaišpelēka kokvilnas drēbe [man vienmēr ir riebies vārds 'T-krekls'] un pilnai laimei es varētu apgulties pagalma sniegā un rāmi gaidīt hipotermiju. Vakara saule spīd iekšā pa logu un uzdzen kautkādas dīvainas skumjas, vispār saule vienmēr riet daudz mokošāk, nekā lec, un neklārējiet man par nomuļļāto saulrietu romantiku - protams, 'visi skaistie brīži arvien ir skumju caurausti' [aizmirsu autoru, sitiet], bet vispār es gribētu dzīvot polārās dienas un polārās naktis, tad saulrietu būtu jāgāna tikai reizi gadā, 'bet še tev Anniņ vasarsvētki'. Vakardiena bija priecīga un pāri malām līstoša, svētījām Līvijas dienu pēc labākajām tradīcijām, bet vienīgais un mūžīgais priecīgo kondīciju trūkums ir tas, ka tās visas ir viena par otru gaistošākas un nepastāvīgākas. Pa šo laiku saule jau ir paspējusi sākt rietēt kārtīgi un tas nudien būs brīnums, ja es nesākšu vienu no saviem histēriskajiem kaucieniem, kuri parasti vainagojas ar drebošām rokām visu atlikušo dienu vai arī visādu nelabu substanču lietošanu, kā parasti - sasodīts, kā es esmu sevi sajājusi.