Pirms 3. gadiem. Sanāk, ka Tev bija/ir taisnība - es dzīvojot pagātnē. Bet varbūt tur bija kas tāds, kas nav tagadnē un neredzās nākotnē? Ilgas pašas par sevi jau nav sliktas. Tāpēc jau mēs esam cilvēki, lai justu.
Galu galā vārdi un emocijas, ka izliktas reiz un papīra, iemieso mūsu vēlmi un atbrīvo mūs no tās. Savā veidā. Atbrīvo un tajā pašā laikā saglabā iespēju vienmēr atgriezties. Īsti nezinu, bt dažbrīd man liekas, ka man ir veselīgāk izlitk uz papīra, izrunāt, izdomāt pārsātinājumus, jo tam seko atvieglošanās. Nemāku pateikt precīzi. Bet tad, kad kādu denu šo pārlasīšu, sapratīšu.

04.09.01.
· Viņa lūdzās Nebūtību. Viņa gribēja just pagājību. Viņa izstiepa rokas. Viņa atkārtojās un noliedza. Viņa raudaja, jo noliedza sevi. Patiesība ir viena – pagātne.

Un pats pēdējais, ko esmu ierasktījusi par Viņu:
03.03.03
· Viņa spoguļojās sasistu glāžu lauskās. Viņas dusmas plosīja vētras, viņas smiekli skanēja dzelmēs, viņas naids iznīcināja tuksnešus, viņas mīlestība pārvērta pelnos.