Kad pusseptiņos no rīta izdega otrā lampiņa manā trīsžuburu lustrā, es zināju, ka šī diena neko labu nenesīs. Par lampiņām runājot, līdz vēlai naktij blāvajā naktslampiņas gaismā lasīju Maijas doto Ziedoni, grāmata smaržoja pēc kautkā sasodīti pazīstama un drusciņ atgādināja mājas - nevienu konkrētu vietu, bet mājas kopumā. Lai nu paliek. Pāri tāltālajai Buļļu pārbrauktuvei aizdrebinājās parastais/pierastais nakts preču vilciens [aklie labāk dzird, tā ir, un kas tās par kravām, kuras jāved naktī?] un pirms iemigšanas kautkur galvas dziļumos A Silver Mt. Zion muzicēja savu nepārspējamo God Bless Our Dead Marines, kur beigās visi laimīgi žūžo vārdus 'but i dreamt we was all beautiful and strong', tomēr galva visu saprot pa savam, plate iestrēgst un dziedoņi paliek pie 'beautiful and beautiful and beautiful and...' un tā līdz bezgalībai un vēl tālāk. Miegs atnāk dziedējošs un vēl labu brīdi pēc tam galvā atbalsojas vārdi par to, cik nebeidzami kāds/kaut kas ir skaists - vienmēr esmu apšaubījusi savas galvas spējas domāt atbilstoši vajadzībai. Терпеть не могу, ciest nevaru.