Gonzo Notes Nr.17 (Io.Iz.o8)

Tagad atceros, kā klusās augusta novakarēs sēdēju uz loga, ļāvos saulrieta krāsu maiņai un izbaudīju to aizkustinošo, nebeidzamo, pašpietiekamo vasaras aiziešanu. Kā Ramases saplūda ar apkārtējo pasauli, sekoja saulei & siltajām vēja dvesmām ap mani.

Atceros, cik pilnasinīgas bija tās skumjas, kad pagāja nometne; arī kad braucu to tālo ceļu tukšā autobusā no pie-jūras literārās nometnes.

Tagad no tā visa palikušas tikai krietni pabālējušas atmiņu atbalsis. Kā sen neredzēti, jau gandrīz aizmirsti īsti vasaras saulrieti...

Iededzu sveces par vasaru, kas reiz atkal augšāmcelsies.

Bet tikmēr pat bērnību vasaru skumjākās atmiņas liekas nebeidzami sentimentālas & saldi veldzējošas.

Kā par mirušajiem zalktēniem:

„Priežu sila ieskautais, joprojām siltus izgarojumus paceļošais asfalts uz sevis apglabājis neskaitāmas mazās meža dzīvības. Pusaugu zalktis ceļa vidū mūžīgā mierā cieši jo cieši piekļāvies mīksti karstajam piķa palagam, mazās, tumši dzeltenās austiņas joprojām kā noglaudītas piekļāvis abos sānos. Actiņas sen jau izlijušas un dienas vidus versmē izžuvušas. Uz pelēcīgi rakstainās muguriņas rakstains riepu nospiedums.” (C) to A.C.H.

Mans topošais ceļa stāsts šobrīd ir labs veids kā to visu neaizmirst.