Gonzo Notes Nr.17 (Io.Iz.o8)
Tagad atceros,
kā klusās augusta novakarēs sēdēju uz loga, ļāvos saulrieta krāsu maiņai un
izbaudīju to aizkustinošo, nebeidzamo, pašpietiekamo vasaras aiziešanu. Kā Ramases saplūda ar apkārtējo pasauli, sekoja saulei & siltajām vēja dvesmām ap
mani.
Atceros, cik
pilnasinīgas bija tās skumjas, kad pagāja nometne; arī kad braucu to tālo ceļu
tukšā autobusā no pie-jūras literārās nometnes.
Tagad no tā
visa palikušas tikai krietni pabālējušas atmiņu atbalsis. Kā sen neredzēti, jau
gandrīz aizmirsti īsti vasaras saulrieti...
Iededzu sveces
par vasaru, kas reiz atkal augšāmcelsies.
Bet tikmēr pat
bērnību vasaru skumjākās atmiņas liekas nebeidzami sentimentālas & saldi
veldzējošas.
Kā par
mirušajiem zalktēniem:
„Priežu sila
ieskautais, joprojām siltus izgarojumus paceļošais asfalts uz sevis apglabājis
neskaitāmas mazās meža dzīvības. Pusaugu zalktis ceļa vidū mūžīgā mierā cieši
jo cieši piekļāvies mīksti karstajam piķa palagam, mazās, tumši dzeltenās
austiņas joprojām kā noglaudītas piekļāvis abos sānos. Actiņas sen jau
izlijušas un dienas vidus versmē izžuvušas. Uz pelēcīgi rakstainās muguriņas
rakstains riepu nospiedums.” (C) to A.C.H.
Mans topošais
ceļa stāsts šobrīd ir labs veids kā to visu neaizmirst.
|