Pilota memuāri.

Stāsts sākas tā: glīti noparkoju baiku pie Barona Centra. Gaidīdams klientu, nostāvu tur kādas 5 minūtes, kad mani uzrunā kāda sieviete. Šīltīte nepārprotami liecina, ka viņa ir no labdarības organizācijas 'Dzīvības ēdiens'. Nu, jūs zināt - 1Ls, 2 paēdušie. Reklāma EHR ēterā šad un tad. Lai nu kā - šādiem lūdzējiem parasti atteikts netiek (un viņu dāvātie cepumi ir ellīgi garšīgi).
Anyway - kā tur gadījies, kā ne, manās rokās nonāk arī grāmata ar nosaukumu "Šrī Īšopanišada". Kaut kāda Indijas vēdiskā literatūra, iztulkota gan, jāteic, perfektā latviešu valodā bez mazākajām kļūdām. This is where the bullshit starts!. Tālāk par ceturto mantru netiku - jo tālāk brien, jo dziļāk purvā. Oriģinālais sanskrits, mantra un tās interpretācija. Bieži vien tik apšaubāma, ka atgādina politiķu runasveidu.
Vispirms tiek apgalvots, ka dievs ir bezgalība, viss, kas pastāv, ir dieva daļa un kā tāds ir bezgalīgs, pilnīgs un nedalāms savā būtībā. Nākamajā solī jau tiek apgalvots, ka cilvēks, pat būdams šī visa daļa, ir ierobežots, nepilnīgs, grēcīgs, nevarīgs un pats saviem spēkiem izdibināt nespēj neko, tāpēc atliek vien paļauties uz dievu - eksperimentāli neesot iespējams neko noskaidrot (a.k.a 'vienīgi māte var atklāt, kas ir tavs tēvs. citādi to uzzināt nav iespējams', un tā tālāk). Vēl pēc brīža tiek uzstāts, ka dieva likumi ir dabas likumi un par to pārkāpšanu pienākas sods. Mūsdienās mēs gan laikam to saprotam nedaudz savādāk - sa*irsīsi ekosistēmu, pašam būs tikai sliktāk. Dabas uzbūve ir simbiotiska, nav nekāda 'nozieguma un soda'. Ne vārda par to. Tālāk: no karmas apļa (dzīve-nāve-dzīve) iespējams izrauties vienīgi kalpojot Tam Kungam Krišnam (hehe.. tagad es zinu, kāpēc tā sieviete dalīja cepumiņus pret ziedojumiem)...

Apmēram tajā vietā mana pacietība beidzās un Krišnas papīra veidols aizceļoja uz zilo konteineru, lai tālāk Līgatnes papīra fabrikā pārdzimtu par rūtiņu burtnīcu vai 6 slāņu tualetes papīra rulli. Njā. Savu karmu nepārkāpsi.. :DD

Morāles daļa izpaliek. Būs pārāk gari.