Jeah... man arī besī kā viņi lasa savu dzeju, bet tas ir aiz tā, ka viņi, pirmkārt, māk rakstīt- ne runāt dzeju, otrkārt, viņi jau tā ir atkailinājušies dzejolī, ka lasot viņiem nav vairāk ko īsti dot. Tā ir tāda dziļi intīma padarīšana jebkurā gadījumā, līdz tādai pakāpei, ka tas publiski tiešām ir neveikli, neestētiski un samocīti.
+ Vēl ir tas mazvērtības komplekss uzstājoties jūtams, ka- jā, ziniet, es rakstu dzeju. Un tajā mirklī var redzēt vispārīgu kaunu viņu sejās. (Tikai vecie dzejnieki ir pieraduši un viņiem tas ir jau dzīves veids- būt atkailinātiem un garīgi apkaunotiem no savas atklātās bezkaunības un savu sajūtu intervences citos cilvēkos.)
Lūk, tā.

Tev taisnība, bet šā kā tā, mulsinoši ir tas, ka cilvēki iet un skatās uz to neveiklo dzejnieku kailuma brīdi un tad vēl tas tiek ierakstīts. Tieši tas 'izrādes' moments mani fascinē.