lavendera:
Vakar ar Īā bijām "Rozengrālā". Vide jau smuka ļoti, bet es vispār ieteiktu tur ieiet ... apskatīties ... un aiziet.
Baisi aplauzos ēdienkartē. Pēc nosaukumiem likās ļoti garšīgi, bet realitāte izrādījās gluži cita.
Zemnieku salāti ar kazas sieru un ceptiem maizes gabaliņiem Ls 3,20
Nu kazas sieru es gan tur neredzēju. Kāposti ar majonēzi, aplikti ar sālītu ceptu speķi un miniatūriem grauzdiņiem.
Ņemt stirnas krūti vīnā par 14,50 latiem man likās mazliet par nežēlīgu pret Īā, tāpēc izvēlējos divreiz lētāku otro: forele Grenobles gaumē ar zaļumiem, riekstiem un ābolu-ingvera mērci Ls 8,50. Man likās, ka tai jābūt jaukā mērcē izsautētai vai ceptai foreles filejai. Kāds naivums. Zivs ar visu mizu, asakām un galvu, kurai mugurā iesprausts viens zaļumu zariņš, blakus nobērti desmit rieksti un klāt pielikta puse citrona un krāsnī cepts ķiploks. Mērci neatradu. Īā "cūkas veltnis" izrādījās krietns cūkgaļas gabals ar kaulu vidū.
Vismaz pusstundu gaidījām, līdz man atnesīs saldo - Apelsīnu pudiņš Ls 1,80. Lieki teikt, ka arī tajā ne smakas, ne garšas no apelsīniem (viesmīle gan dievojās, ka tie esot, tikai ļoti smalki sagriezti). Podiņa dibenā sīksts saldēts biskvīts, kuram pa virsu silts, tikko cepts putots olbaltums ar cukuru, nu gluži tāds, kādu es nespēju noēst pagājušondēļ, kad mājās biju kļūdījusies ar bezē cepumu recepti.
Pupiņas (Ceptas pupiņas ar sīpoliem, bekonu un saulespuķu sēklām Ls 2,00) gan izskatījās un garšoja pēc pupiņām, tikai sīpolu, bekona un saulespuķu sēklu tajās nebija.
Vēl dīvaina likās visu (visu!) kroga darbnieču (viduslaicīgā?) familiaritāte. It kā jau nekas nepieklājīgs, tomēr, nākot pierakstīt pasūtījumu, teikt "esat gatavi?" un, novācot traukus, - "nu tad beidzot tikāt galā?" - tādi teksti no apkalpojošā personāla puses mani mulsina. Kā arī nejūtu pienākumu pēc katra ēdiena atskaitīties, "vai man garšoja". Par to saldo tiešām nenocietos - kaut ko tādu apēst nebija vēlēšanās. Trauku novācēja: "Kā nu kuram, citiem ļoti garšo!"
Čeks bija tik blāvs, ka Īā pat ar lasāmajām brillēm nespēja saskatīt, kas tur rakstīts, un bija spiests lūgt, lai es apskatos.
Tas, cik reti un maz atskanēja kāda mūzika, lika domāt, ka krogam ir nevis mūzikas aparāts, bet klīrīgs vjolnieks, kurš ikreiz ilgi un izmisīgi jāpierunā, līdz viņš ir ar mieru klusiņām nočīgāt kādu dziesmeli.

Eh, vismaz kvass tur labs! Un smukās biezās glāzēs, ne dārgāks par to, kas Līvu laukuma alusdārzos.