Well, tai brīdī, kad priekšā nāk kaut kas tik ļoti ārpus "tikai teātra izrādes" kā Nastavševa "Cerību ezers" vai Hermaņa "Pakļaušanās" (pilnīgi citā plānā "ārpus", un tomēr), diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā nav teātra kritikas. (Tas, ka nav literatūras kritikas, ir skaidrs katru ceturdienu, kad iznāk Kultūras Diena un citās dienās, kad iznāk kāda jauna grāmata, kas nav dzeja. Kino, starp citu, man ir cerība uz pāris autoriem, ja viņi ļoti neizdomās būt režisorsi, ko, protams, nevienam nevar aizliegt, bet arī nevar ieteikt). Es nezinu, vai Naumanis būtu ticis ar šo galā, bet nu tie triviālie teksti par šo un to, satura atstāstījums miksā ar ko nu katrs spējis saprast, protams, drusku var pavērtēt vai aprakstīt profesionālos aspektus kā scenogrāfija, dramaturģija, aktieri, bet ka kāds spētu tvert kopainu, saprast, ka tas tomēr ir kaut kāds "turning points" domāšanā, piegājienā teātra taisīšanā, konceptuālā uzstādījumā, kas tad nu mums būs šitā mazā jaukā izrādīte.
Vsp "Cerību ezerā" man kādā 10 minūtē bija tā sajūta, ka te nu būs kaut kas "ārpus", kaut kas, kas būs jauna pakāpe LV teātrī vispār. Piromoreiz tāda bija "Ziedonī un Visumā". Momentā, tiklīdz uz skatuves uznāca Znotiņš un ierunājās: "Puikas, šis brauciens būs...". Nu tur viss bija skaidrs, draugi. Piebildīsm, ka abos īpašajos gadījumos es biju ģenerālmēģī, kas to "klau, draugi, LV teātrī TIKKO KAUT KAS NOTIKA" sajūtu pastiprināja. Un ka tu arī kaut kāda medžika dzemdībās asistējis esi.
(trešo reiz man tāda sajūta bija Dailes teātra jubilejas pasākumā, kad uz skatuves katrs no savas puses uzpeldēja Paukštello un Līvmane kā Jāzeps un Asnāte, un abi tā samiernieciski... da nē, pat ne samiernieciski, es pat teiktu - ar klusu mīlestību viens uz otru ilgi skatījās, un visa zāle vispirms sastinga, tad noelsās (virsskaņa bija labi dzirdama), neatceros, vai applaudēja, bet sajūta bija tāda. Nu bet tas bija no cita medžika apakšžanra, protams.)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}